/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Pusotrs gads pandēmijā, kārtējo reizi mājsēde un komandantstunda, bet valsts priekšstāvji pēkšņi attopas: “Opiņā – izrādās, ka Latvijas krievvalodīgos pandēmijas kontekstā ir uzrunājuši tikai Krievijas mediji! Kā tad tā?” Tā sakot, sūdi ventilatorā ielidojuši pilnīgi negaidīti un no zila gaisa.
Iepriekš nevienu nedarīja bažīgu tas, ka Valsts valodas centrs principā aizliedza izsūtīt iedzīvotājiem informāciju krievu valodā. Jo pavisam vienkārši – Valsts valodas likums neparedz, ka Latvijas iedzīvotājiem tiktu nosūtīta informācija svešvalodās bez viņu pieprasījuma. Ja vien... Ja vien būtu kaut kādi ārkārtēji apstākļi, kuru dēļ iespējams pieļaut kādus nebūt izņēmuma gadījumus. Un galu galā – neviens jau viņiem neaizliedz to informāciju pieprasīt, vai ne?
Šis jautājums visu pandēmijas laiku nav spēlējis pat otrā plāna lomu, drīzāk tas ir piedalījies vien masu skatos. Tagad, kad Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārste dalījusies personīgajos novērojumos, ka četri no pieciem Covid-19 pacientiem ir krieviski runājošie, bet citi avoti ziņo, ka tie ir aptuveni 75% no hospitalizētajiem Covid-19 pacientiem, beidzot nolemts sākt par šo jautājumu diskutēt. Jo izrādās, ka Latvijā dzīvo arī krievi.