"Upura cīņa" ⟩ "Mani sāka izmantot, kad man bija četri gadi." Piecas sāpju vasaras un trauma, kas nekur nepazūd

Pagāja astoņi gadi, kad Helēna kādam par piedzīvotajiem pāridarījumiem pastāstīja, taču pēc pieciem gadiem viņa pati pārrāva šķietami apburto vardarbības loku. Meitenei bija apmēram deviņi gadi. "Es sapratu, ka es laikam neesmu tā, kas kādam dara pāri, es neesmu tā, kas dara kaut ko sliktu. Es atpazinu, ka viņš šantažē mani, un es gribēju no tā tikt ārā," atceras Helēna.

Kad nu jau pusaugu vecuma zēns centies atkal izveikt ar meiteni iecerētās netiklās darbības, Helēna iebilda. "Es viņam teicu: ja tas ir kaut kas tik slikts, ko es daru, lai viņš saka mammai... Kopš tās reizes - kā ar nazi - viņš vairs neko ar mani nedarīja, par to pat nerunāja, būtībā viņš sāka atsvešināties no manis un mūsu kontakts kļuva ļoti minimāls."

Pirmais cilvēks, kuram Helēna par to izstāstīja, bija viņas bioloģiskais tēvs. Meitene viņam darīja to zināmu īsziņā. Tēvs nekavējoties zvanījis mammai: "Viņi abi bija šokā un nesaprata, kāpēc es ātrāk par to nevienam nebiju teikusi un kāpēc man bijis bail viņiem to teikt." Mamma pēc saņemtajiem jaunumiem ļoti pārdzīvojusi, viņa bijusi arī ļoti sarūgtināta par faktu, ka Helēna vispirms bija vērsusies pie tēva, nevis viņas. Viņa stāsta, ka pusbrālis visus pāridarījumus noliedzis.

Kā pirms daudziem gadiem, tā arī tagad viņš to dēvē par "nevainīgu paspēlēšanos un neuzņemas atbildību par izdarīto, lai gan izskanējuši arī tādi teksti kā: "Tu vienmēr paliksi mana māsa.""

Ir pagājuši teju 20 gadi. Helēna un viņas pusbrālis ir jau pieauguši cilvēki, bet Helēna vēl aizvien nav radusi mieru un atmiņu uzplaiksnījumi viņu mēdz izsekot. Arī sarunas laikā Helēna izplūst asarās ne reizi vien. Traumatiskā pieredze joprojām ir klātesoša.

"Es gribēju sev ieskaidrot, ka viss ir kārtībā, ka es esmu viņam piedevusi, neskatoties uz to, ka viņš nekad man nav atvainojies. (..) Es visu laiku izlikos, cik viss ir labi un jauki, bet pirms pusotra gada es viņam uzrakstīju vēstuli, kurā atklāju viņam to savu sāpi," balsij aizlūstot, stāsta Helēna. Šādam solim sievieti iedrošināja viņas vīrs, kurš ir viņas stiprais plecs. 

"No vienas puses, kad es aizsūtīju to vēstuli, man bija vienalga par atbildi, no otras puses - man bija bail, ka viņam atkal būs viss vienalga. Bet jā, par spīti tam, ka atvainošanos es nesaņēmu un viņš noliedza arī faktus, kas un kā bija noticis, pusbrālis atbildēja: ja būtu iespējams pagriezt laiku atpakaļ, viņš nekad neko tādu ar mani nedarītu," stāsta Helēna, kuru nepameta sajūta, ka "jau atkal pusbrālis ir pagriezis visu sev par labu".

"Es to nevarēju pieņemt, un es sapratu, ka viņš nav pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ko viņš ir izdarījis. Un gluži kā agrāk - tā kā mazs puika mēģina izlīst no problēmām, ko viņš agrāk ir sastrādājis," teic Helēna.

Vairāk par Helēnas sāpīgajām atmiņām un dzīvi pēc tam, kā arī ekspertu viedokļus par kaitniecisku seksuālo uzvedību bērnu un jauniešu vidū un to, kādas sekas bērnībā piedzīvota vardarbība var atstāt uz attīstību, uzzini video!

"Ja bērns ilgstoši cietis no negatīvām pieredzēm, smadzenes notiekošajam ir pielāgojušās."

Zināms, ka pret bērnu vērsta vardarbība var ietekmēt turpmāku bērna attīstību, bet nereti tiek aizmirsts, ka visu veidu negatīvas pieredzes rada neatgriezeniskas sekas bērna smadzenēs, portālam "Apollo.lv" norāda bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

"To, kā funkcionēs cilvēka smadzenes, nosaka divas svarīgas faktoru grupas - bioloģiskā un sociālā. Lielu lomu spēlē ģenētika, tā nosaka, cik lielā mērā cilvēks spēs pretoties dažāda veida negatīvajām vides ietekmēm. Taču, vai cilvēks dzīves laikā piedzīvos psihiskos traucējumus, ir atkarīgs tieši no pieredzes, kuru gūstam sociālajā vidē," stāsta Bezborodovs.

"Bērniem riska faktori psihiskajām saslimšanām ir visu veidu vardarbība.

Arī vardarbība starp vecākiem, šķiršanās, viena vai abu vecāku atkarības rada labvēlīgu augsni tam, lai bērns pieaugušā vecumā ciestu no depresijas, trauksmes, šizofrēnijas."

"Dažādas smadzeņu daļas attīstās un nobriest dažādos laikos. Jo evolucionāri vecāka ir smadzeņu daļa, jo dziļāk tā atrodas smadzeņu struktūrā, jo ātrāk tā nobriest arī mūsu katra individuālās attīstības periodā. Savukārt tās smadzeņu struktūras, kas evolucionāri ir jaunākas, nobriest pēdējās.

Jāņem vērā, ka jebkurai smadzeņu daļai ir arī savs kritiskais attīstības periods, kad tieši apkārtējā vide var atstāt paliekošu iespaidu uz smadzeņu nobriešanu. Viens no svarīgākajiem ir vecums līdz trīs gadiem.

Ja bērns atkārtoti piedzīvo emocionālu vardarbību, piemēram, viņš tiek lamāts, neirobioloģiski izmainās tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar verbālās informācijas analīzi. Vēlākos gados šiem cilvēkiem anatomiski var konstatēt izmaiņas smadzeņu garozas deniņu rajonā (tā atbild par dzirdi), ir traucēta baltās vielas saišķa struktūra, kas saista deniņu daivu ar pieres daivu (tā atbild par informācijas analīzi). Turpmākajā dzīvē šiem cilvēkiem būs grūtības analizēt verbālo informāciju.

Tiem bērniem, kas paši uz savas ādas to nav izjutuši, bet vardarbību redzējuši savā ģimenē, ir samazināts pelēkās vielas tilpums smadzeņu garozas pakauša daļā, kas atbild par vizuālās informācijas analīzi.

Bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības, būs samazināts smadzeņu garozas biezums rajonā, kas atbild par jušanu dzimumorgānu rajonā. Šīs izmaiņas smadzenēs ir paliekošas. Mūsu smadzenes pielāgojas videi, kurā mums jādzīvo.

Ja bērns eksistē vardarbīgā vidē, viņa smadzenes adaptējas, lai viņu pasargātu no pārdzīvojumiem, tāpēc tās darbojas pēc principa – neredzēt, nedzirdēt, neanalizēt un nejust. Vienlaikus adaptējas arī stresa atbildes sistēma, kas regulāras vardarbības gadījumā tiek pārslogota un kļūst inerta.

Mūsu smadzenes attīstās caur ieprogrammētu šūnu nāvi: jo vecāks esi, jo mazāk šūnu paliek un jo stabilākas ir izveidojušās saites starp šūnām. Bērnam smadzenes ir ļoti plastiskas, šūnas var pielāgoties un pārņemt zaudēto šūnu funkcijas, bet, jo vecāks cilvēks kļūst, jo grūtāk tās mainīt.

Ja bērns ilgstoši cietis no negatīvām pieredzēm, smadzenes notiekošajam ir pielāgojušās, turklāt, bērnam augot, smadzeņu plasticitāte strauji mazinās," skaidro Bezborodovs.

"Tas būtu jāsaprot sabiedrības līmenī, ka bērniem ir jādzīvo drošā vidē. Mums katram ir dažādi ģenētiskie riski, bet, ja novēršam vardarbību, mēs būtiski samazinām visdažādākos riskus gan uz psihiskām, gan fiziskām saslimšanām un atkarībām.

Jā, arī agrīni cietis cilvēks gadu gaitā var iemācīties apvaldīt impulsus, var ārstēt depresiju un citas saslimšanas, taču šī ārstēšana būs ilga, sarežģīta un bieži vien tikai simptomātiska, jo mainīt smadzeņu struktūru un funkcijas pieaugušo vecumā ir ļoti grūti," uzsver Ņikita Bezborodovs.

Portāls "Apollo.lv" turpina projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridiskais spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no lietas nodarījuma smaguma ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem, vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Video filmēts pirms valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis sakarā ar Covid-19 izplatību.