:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
Mēs dzīvojam laikā, kad viegli pazaudēt ticību cilvēcībai. Nokavētu un nepārdomātu lēmumu virpulī, savas eksistences apdraudējuma ēnā nosodot vienam otru, neatliek spēka just empātiju un būt līdzcietīgiem, un to var saprast, jo skarbi laiki prasa skarbu attieksmi.
Mēs varam atļauties šo greznību - nocietināties, kļūt nejūtīgiem, pat cietsirdīgiem. Tā ir daļa no izdzīvošanas instinkta. Un tad ir viņi, kuriem izdzīvošanas un pašsaglabāšanās likumi pandēmijas apstākļos tiek atcelti; viņi, kuriem nav atļauts justies vājiem un bezspēcīgiem. Kuriem meklēt vainīgos nav laika, jo blakus kāds cīnās pēc elpas. Viņi ne tikai glābj mūsu dzīvības, viņi šodien stāv cilvēcības sardzē.
Cieņā un apbrīnā noliecot galvas mūsu mediķu priekšā, publicējam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstes Olgas Saļukas pārdomas par ikdienas darbu uzņemšanas nodaļas Covid-19 izolatorā:
"Ko mēs, naivie, pirms gada varējām zināt par nākotni? Neko! Nekas nav mainījies - mēs arī tagad nezinām, kas būs pēc gada. Lai gan, nē, meloju. Ir mainījies. Tagad būs nedaudz patosīgi, piecietieties. Ir mainījies mans spēka avots, tas, ar ko es sāku, uz ko es gāju un uz ko es turpinu iet. Mans darbs. Manu nodaļu, kurā visi gadiem ilgi strādājuši kā Šveices pulkstenīši, sagrāva, sarāva gabalos – tagad te atrodas austrumu fronte. Mums šeit ir karš.