:format(webp)/nginx/o/2021/10/27/14169254t1h57a6.jpg)
Nav nozīmes, kādā pasaules vietā tu dzīvo, īsta tēja ir gatavota no viena un tā paša auga. Atšķiras tikai tējas pagatavošanas veidi. Piemēram, mēs tēju parasti dzeram ar cukuru, medu vai citronu, savukārt briti tējai mēdz pieliet klāt pienu. Kāds ir vēsturiskais pamatojums šādai mums daudziem neizprotamai rīcībai?
Vietnē “Readers's Digest” rakstīts, ka sākotnēji cilvēki pienu pie tējas lēja nevis tāpēc, lai kaut kādā veidā bagātinātu dzēriena garšu, bet gan tāpēc, ka bažījās par savu rīkli un klēpi. Proti, briti mēdza tēju malkot no smalkām Ķīnas porcelāna krūzītēm, kas lielā karstumā varēja saplīst. Šāda problēma īpaši bieži piemeklēja lēto Ķīnas porcelānu, kas daudziem bija pieejamāks. Tā vietā, lai tēju atdzesētu, briti pirms karstās tējas ieliešanas tasītē ielēja aukstu pienu.
Ja arī tu vēlies savu pēcpusdienas tēju baudīt kā īsts brits, tad atceries, ka piens krūzītē jāielej pirms tējas – tā būs tradicionāli vispareizāk. Arī zinātne atbalsta šo metodi, proti, ja tu aukstu pienu ieliesi krūzītē, kurā jau ir karsta tēja, piens uzsils nevienmērīgi. Tas var likt proteīniem salipt kopā. Rezultātā dzēriena virspusē var veidoties nepatīkama piena plēvīte.
Protams, ne visi piekrīt, ka piena liešana pirms tējas ir pareizā tējas pagatavošanas metode. Britu rakstnieks Džordžs Orvels, piemēram, savā slavenajā rakstā par to, kā pagatavot ideālo tasi tējas, par piena liešanu pirms tējas izteicās visai kritiski.
Lai nu kā, mums un daudziem citiem šī secība būs vienaldzīga, jo mēs, visticamāk, pienu tējai pat tuvumā neliekam. Katram sava gaume.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)