Ir 2020. gada 4. augusta pievakare. Beirūtietis Ričards gatavojas pieslēgties kārtējai tiešsaistes sapulcei. Pēkšņi bungādiņas sāk plosīt šausmīgs dārds, grīda nolīgojas zem kājām un visapkārt paceļas putekļu mākonis. “Nevar būt, ka atkal sākas...” automātiski nodomā Ričards, kurš spilgti atceras bērnību pilsoņu kara apstākļos. Taču šoreiz tas bija viens no lielākajiem ar ieročiem nesaistītajiem sprādzieniem cilvēces vēsturē, kura izmeklēšanas process draud no jauna ieraut Libānu asiņainā pilsoņu karā.

Pirms vairāk nekā gada notikušajā sprādzienā, kad Beirūtas ostā eksplodēja vairāki tūkstoši tonnu amonija nitrāta, gāja bojā ap 200 cilvēku un seši tūkstoši tika ievainoti. Veseli “Tuvo Austrumu Parīzes” rajoni tika nolīdzināti līdz ar zemi.

Pirms divām nedēļām tajā pašā Libānas galvaspilsētas Beirūtas rajonā, kur 1975. gadā sākās 15 gadus ilgais pilsoņu karš, atkal izcēlās asiņainas sadursmes starp kaimiņiem. Apšaudē gāja bojā septiņi cilvēki. Tam sekoja savstarpēju apvainojumu jūra un protesti, kuros iesaistītas gan konkurējošās politiskās grupas, gan sakūdīto iedzīvotāju masas.

Uz trešo gadu ilgstošā ekonomiskā sabrukuma un Covid-19 pandēmijas fona šie notikumi aizvien smagāk grauj Libānas izredzes atgūt kādreizējo spozmi.

Krīzes katalizators - emocionāli un politiski nokaitētais izmeklēšanas process

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X