Andris Akmentiņš reiz kādā ziemīgā dzejolī rakstīja: “Kaut kur dzirdams maziņš “tink”, kad ielūst sirds.” Ja sirds salūšana patiesi būtu dzirdama, tādi “tink” mums apkārt skanētu itin bieži. Teju katrs savā mūžā ir pieredzējis attiecību pārtraukšanu, izjukšanu, šķiršanos un sirdssāpes nelaimīgas mīlestības dēļ; daudzi – pat vairākkārt. Protams, varētu diskutēt un filozofēt par vārdu savienojumu “nelaimīga mīlestība” – vai tā vispār ir bijusi mīla, ja beidzās nelaimīgi?
Aicināju uz sarunu četrus dvēseles ārstus, lai kopīgi ieskatītos patiesībai sejā: Inesi Putnieci – psihodinamiskās-psihoanalītiskās terapijas pārstāvi, Aldi Miglinieku – pāru un ģimenes psihoterapeitu, Evu Ratfelderi, kura praktizē eksistenciālo psihoterapiju, un Ainu Kivilandi – klīnisko un veselības psiholoģi, kura vada smilšu terapijas seansus pieaugušajiem. Speciālisti palīdzēja saprast un salikt pa plauktiņiem, lūk, ko: kā navigēt cauri sērošanas posmiem, ko pavisam noteikti nevajadzētu iesākt uzreiz pēc šķiršanās, kādēļ vientulība ir tik biedējoša un kā atpazīt mirkli, kad ar saviem resursiem vien ir par maz, lai pārdzīvotu attiecību pārrāvumu.
Ko jūs neieteiktu darīt cilvēkam, kam tikko ir izjukušas attiecības pret paša vēlēšanos?
Inese Putniece: – Esot tuvās attiecībās, mēs otru cilvēku parasti “nolasām”. Diez vai tas būs nācis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – mēs abi vienā rītā pamostamies un partneris pēkšņi krāmē koferi, lai dotos tālēs zilajās. Kādā brīdī es vienkārši esmu izvēlējusies neredzēt acīmredzamo jeb izvairījusies skatīt vaigā realitāti – ka partneris jau ar vienu kāju ir projām. Jā, man tas var nepatikt, bet diez vai tas būs pārsteigums.