LSKA rosina paliatīvās aprūpes nodrošināšanai izveidot speciālu iestāžu tīklu

Kā skaidro LSKA, "hospiss" ir medicīnas un sociālā iestāde, kurā tiek sniegta paliatīvā aprūpe un sāpju mazināšana, arī medicīniskā, sociālā, psiholoģiskā, garīgā un juridiskā palīdzība neārstējamiem pacientiem, kā arī viņu ģimenēm.

Kalnāja norāda, ka tādu cilvēku skaits, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe,

ik gadu palielinās, taču iespēju saņemt šo pakalpojumu katastrofāli trūkst.

Paliatīvās aprūpes nodaļu ārstniecībās iestādēs joprojām ir par maz, trūkst medicīniskā personāla un, "acīmredzot, arī politiskās gribas šo problēmu risināt".

"Rezultātā nereti ir gadījumi, kad neārstējami slimais cilvēks no ārstniecības iestādes gluži vienkārši tiek aizsūtīts mājās nomirt un ar viņa aprūpi visas 24 stundas diennaktī jātiek galā ģimenei saviem spēkiem - gan fiziski, gan finansiāli, gan arī emocionāli," skaidro Kalnāja.

Latvijā paliatīvā aprūpe nodrošināta septiņos stacionāros. Taču

ļoti bieži tā pacientiem nav pieejama ierobežotā vietu skaita, kā arī nepietiekamā mediķu un aprūpētāju skaita dēļ.

Patlaban situāciju vēl vairāk pasliktinājusi Covid-19 pandēmija, kuras ierobežošanai tiek veltīti praktiski visi mediķu resursi. Viens no risinājuma veidiem ir privātie sociālās aprūpes centri, taču nereti smagi slimo cilvēku tuvinieki tos finansiāli nespēj atļauties.

LSKA uzskata, ka, aktualizējot paliatīvās aprūpes pieejamību valstī, jāietver arī materiālais atbalsts cilvēkiem, kuri kopj paliatīvās aprūpes pacientu - ģimenes locekli. Jo patlaban sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz apdrošināt personas situācijā, ja tiek kopts pilngadīgs paliatīvās aprūpes pacients - ģimenes loceklis, un atbalsts paliatīvās aprūpes pacientam pieejams vien tad, ja viņam tiek noteikta invaliditāte.

Kā norāda LSKA, ļoti būtiski ir normatīvajos aktos paredzēt reāli sasniedzamu atbalstu personai gadījumā, ja ģimenes loceklim ir akūta saslimšana, piemēram, insults.

Kalnāja uzsver, ka atbilstošu ilglaicīgu pakalpojumu trūkums paliatīvajā aprūpē nedrīkstētu būt tas "robs", uz kuru valsts un sabiedrība ilgstoši piever acis. "Sabiedrībā pastāv uzskats, ka neārstējams pacients jau ir "norakstīts", taču šāda attieksme ir amorāla. Arī šie cilvēki visu mūžu ir strādājuši savas valsts labā, maksājuši nodokļus, un mēs nedrīkstam izlikties, ka problēmu ar paliatīvo aprūpi nav vai nolikt tās risināšanu kaut kur "tālākā plauktiņā", jo nauda ir nepieciešama citiem mērķiem," uzsver Kalnāja.