Uz robežas ⟩ “Vajag uzticēties arī dakteriem reģionos!” (4)

Raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis tikās un uzklausīja:

• psihiatri un ārsti Lieni Sīli;
• klīnisko psiholoģi Artu Bulmeistari;
• klīnisko un konsultatīvo psiholoģi Kristīni Kiriloviču.

Kā norāde Liene Sīle, ārste, kura ar pacientiem strādā kā Rīgā, tā Daugavpilī, strādājot reģionos, ārstniecības persona savos lēmumos reizēm ir daudz “vientuļāka” jeb, citiem vārdiem sakot, steidzami lēmumi itin bieži jāpieņem vienam pašam, jo ārstniecības iestādē uz vietas trūkst citu nozares profesionāļu, ar ko konkrēto gadījumu uzreiz varētu apspriest. Zināmas grūtības arī sagādā izbraukāšana uz, teiksim, Daugavpili, jo ceļā aizrit vismaz pāris stundas. Tomēr Sīle secina, ka darbam reģionos noteikti ir savi plusi, un norāda, ka ir laimīga un apmierināta ar savu lēmumu nesaistīt profesionālo darbību tikai ar galvaspilsētu. Viņa arī aicina kā topošos, tā esošos ārstus nebaidīties no darba ārpus Rīgas, jo arī reģionos ir gana daudz attīstības iespēju, turklāt pacientu attieksme nereti ir daudz sirsnīgāka un pozitīvāka nekā galvaspilsētā. Taču ārste arī pacientu vidū ir novērojusi zināmus stereotipus par ārsta profesionalitāti pilsētu un reģionu griezumā, proti, ir gadījies, ka viens un tas pats cilvēks ir pie viņas pierakstījies gan Rīgā, gan Daugavpilī.

“Vajag uzticēties arī dakteriem reģionos!

Daudz ārsti strādā kā galvaspilsētā, tā ārpus tās,” norāda Sīle, piebilstot, ka ārsti konkrētus gadījumos savā starpā pārrunā un konsultējas viens ar otru, “dakteris reģionā ir tikpat gudrs kā dakteris Rīgā!” Ārste gan atzīst, ka Rīga salīdzinājumā ar citām pilsētām ir “solīti priekšā”, piemēram, saistībā ar dienas centru attīstību un asistentu nodrošināšanu, taču arī reģionos ir vietas, kas var piedāvāt tieši tādu pašu pakalpojumu spektru.

Viesojoties Pusaudžu resursu centrā Valmierā, raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis tikās ar klīnisko psiholoģi Artu Bulmeistari un klīnisko un konsultatīvo psiholoģi Kristīni Kiriloviču, uzklausot viņu pieredzi par darbu psihiskās veselības jomā ārpus Rīgas. Kopš pirmā jūlija centrā, kurā pašlaik strādā trīs darbinieki – viena atbalsta persona un divi klīniskie psihologi –, vērsušies 44 pusaudži. Vairums no jauniešiem ir no Valmieras, taču ir arī pusaudži, kas nāk no tuvākajām pilsētām: Limbažiem, Siguldas un Smiltenes.

“Galvenā misija pusaudžu resursu centram, lai ikviens Latvijas jaunietis varētu saņemt šo psiholoģisko palīdzību,” stāsta centra pārstāves, “tāpēc arī pusaudžu resursu centrs strauji paplašinās, un esam atvēruši savas filiāles vairākos Latvijas reģionos, kur šī palīdzība līdz šim bijusi ierobežota.”

Filiāles pakalpojumi ir ļoti pieprasīti, tāpēc darbība centrā norit pēc tā sauktā luksofora principa, kur akūtāki gadījum tiek risināti vispirms. Centrā pieejama plaša speciālistu palīdzība, pieejams gan psihiatrs, gan uztura konsultants, gan fizioterapeits, kā arī ģimenes terapeiti, atbalsta grupas u.c. Tāpat centrs cer piesaistīt papildu sociālos darbiniekus, kuru iesaiste ir nepieciešama, lai pārvarētu grūtības disfunkcionālās ģimenēs, kā arī mentorus, kas varētu palīdzēt jauniešiem brīvo laiku aizpildīt ar dažādām radošām aktivitātēm, veicinot viņu nodarbinātību.

Vaicātas par atšķirībām galvaspilsētā un reģionos psihiskās veselības jomā, Pusaudžu resursu centra pārstāves atzīst, ka lielākajās pilsētās pakalpojumu pieejamība noteikti ir plašāka. Turklāt joprojām aktuāls ir izpratnes jautājums, proti, psihiskās veselības jautājumus aizvien apvij dažādas stigmas un stereotipi.

“Mums ir bijuši gadījumi, kad jaunieši lūdz neizpaust vecākiem, ka viņi ir vērsušies centrā pēc palīdzības,”

atklāj Pusaudžu resursu centra pārstāves. Tāpat viņas aicina vecākus pievērst uzmanību bērna garīgajai veselībai un noteikti reaģēt, ja, piemēram, pēkšņi pasliktinās atvases sekmes, rodas sarežģījumi attiecībās ar ģimeni vai arī ja bērns vairs neizrāda interesi par lietām, kas kādreiz sagādājušas prieku, piemēram, tikšanos ar vienaudžiem. Ekspertes aicina nebaidīties meklēt palīdzību Pusaudžu resursu centra filiālēs, piemetinot, ka viens no plusiem reģionos un mazpilsētās ir tas, ka informācija tiek nodota “no mutes mutē”; nereti centrā vēršas ģimenes, kas pozitīvas atsauksmes par centra darbību dzirdējuši no saviem draugiem, paziņām vai kolēģiem.

Runājot par pandēmijas ietekmi uz jauniešu garīgo veselību, ekspertes norāda, ka jauniešiem tik vitālā savstarpējā saziņa nu teju pilnībā pārcēlusies uz sociālajiem tīkliem. Būtiski iespaidota arī miega kvalitāte, jo jaunieši nereti “aizsēžas” internetā līdz pat vēlai naktī, un rezultātā nākamajā dienā produktivitāte ir visai zema. Līdz ar to pieaug trauksme, un tiek ietekmēta garīgā veselība. Runājot par vakcinācijas tematu, centra pārstāves norāda, ka vakcinētie jaunieši nereti jūtas nedaudz privileģētāki nekā tie, kas nav vakcinējušies, jo, ja klase dodas karantīnā, tad vakcinētais jaunietis var turpināt mācības klātienē. Tāpat nereti novērots, ka vecāku un pusaudžu attieksme pret vakcinēšanos atšķiras, un ekspertu ieskatā vecākiem būtu jāieklausās savu atvašu viedoklī.

“Mēs aicinām vecākus izvērtēt ieguvumus un zaudējumus [no vakcinēšanās] un atgādinām, ka ir lēmumi, kurus jaunietis, atbilstoši vecumam, var pieņemt viens pats.

 Tāpat aicinām vecākus cienīt jauniešu lēmumu!” saka ekspertes.

Vaicāta, kāpēc izvēlējusies klīniskā psihologa profesiju, Kristīne Kiriloviča norāda, ka tam noteikti pamatā ir misijas sajūta – vēlme palīdzēt cilvēkiem grūtībās un dalīties savās zināšanās ar viņiem.

“Kā es saku saviem klientiem: kāpēc tev jālasa simts grāmatas par psiholoģiju, ja tev ir cilvēks, kas to ir izdarījis, un viņš var pastāstīt būtiskāko un palīdzēt tev šajās grūtībās?” saka Kiriloviča, “būt par psihologu principā ir ne tikai iegūt zināšanas, bet patiesībā tas ir arī ļoti liels darbs ar sevi. Ir tā, ka ļoti daudzi interesējas par psiholoģiju un mācās par psihologu, taču vien neliela daļa uzsāk savu praktisko darbību, jo šis darbs nav vienkāršs un ir ļoti izaicinošs.” Viņa arī pauž prieku, ka nesen tapis Psihologu likums, kurš reglamentē šo profesiju, ļaujot klientiem saņemt kvalificētu un sertificētu pakalpojumu.

Raidījuma noslēgumā vēlreiz uzklausām psihiatri Lieni Sīli, kura norāda, ka speciālistu trūkuma pamatā, viņasprāt, ir kļūdas plānošanā. “Ārsts nerodas vienā dienā, bet gan aptuveni 10 gadu laikā. Un arī šodien mēs esam atbildīgi par to, lai pēc pieciem vai desmit gadiem mums būtu ārsti, tādēļ cilvēkresursi ir jāplāno laicīgi,” tā Sīle. Tāpat ārste aicina topošos mediķus nebaidīties no darba reģionos. “Dzīve nenotiek tikai Rīgā! Man ir diezgan grūti izprast šos mītus par “reģioniem un galvaspilsētu”. Mums ir jābūt elastīgākiem savā izpratnē, un jāsaprot, ka cilvēki slimo vienādi gan Rīgā, gan reģionos. Līdz ar to rezidentūras praksi topošie ārsti pilnīgi noteikti var iziet arī reģionos,” secina Sīle.

Visus projekta "Uz robežas" rakstus meklē ŠEIT

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.