Naudas tomēr šogad nav jeb Patoloģiska īstermiņa domāšana Latvijas politikā (27)

Šāda mērķtiecīga redzējuma trūkums neapšaubāmi ir viens no iemesliem katastrofālajai pandēmijas vadībai. Tikmēr jēgpilnas stratēģijas neesamība atbalsojas arī likumprojektā par nākamā gada budžetu.

Finanšu ministrijas un Ministru kabineta sagatavotajā likumprojektā var manīt tās pašas iezīmes, kas raksturo valdības centienus kontrolēt vīrusa izplatību: trūkst skaidra mērķa; katra ieinteresētā puse saņem vismaz tik lielu finansējumu, lai neinicētu skaļu konfliktu; principi, kas nosaka līdzekļu izlietojumu, ir miglā tīti.

Šo pieeju spilgti ilustrē veids, kā tika piešķirts finansējums ministriju izvirzītajām prioritātēm. Varbūt kādam šķiet, ka šis birokrātiskais process publiku skar vien netieši, tomēr tajā ir vērts iedziļināties, lai izprastu, kā notiek budžeta politikas veidošana Latvijā.

Vasarā ministrijas iesniedza priekšlikumus dažādu pasākumu finansēšanai. Piemēram, Veselības ministrija lūdza piešķirt 100 miljonus eiro veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanai onkoloģijas jomā. Zemkopības ministrija lūdza 30 miljonus lauksaimniecības un lauku attīstībai. Iekšlietu ministrija lūdza nepilnus 12 miljonus ugunsdzēsības transportlīdzekļu iegādei.

Pieprasījumu kopsumma bija 1,4 miljardi eiro. Neapšaubāmi iespaidīga summa.

Šajā brīdī ir būtiski atcerēties, ka Latvijai šogad nebija noteikti stingri ierobežojumi attiecībā uz pieļaujamo izdevumu apjomu.

Līdz ar to nākamā gada budžets bija kārtējā lieliskā izdevība Latvijas valdībai īstenot visas tās investīcijas, kuras citkārt nebūtu iespējams realizēt juridisku saistību dēļ. Tomēr stratēģisku investīciju vietā triumfēja Finanšu ministrijas “misija” – samazināt valsts parādu.

Finanšu ministrijas pašizdomātā formula, ka mazs valsts parāds vienādojams ar sabiedrības labklājību, faktiski ir vienīgais iemesls nepietiekamām investīcijām onkoloģijas pakalpojumu kvalitātē un mediķu atalgojumā.

Var iebilst: lai arī budžeta izdevumiem nebija juridisku ierobežojumu, Eiropas Komisija (EK) katrai valstij ir izstrādājusi rekomendācijas fiskālās politikas jomā. Tik tiešām, šī gada jūnijā EK iezīmēja trīs rekomendācijas budžeta plānošanai. Tās, piemēram, noteica, ka ar Covid-19 saistītiem izdevumiem ierobežojumu nav. Arī nacionāli finansētās investīcijas ir jāsaglabā esošajā apjomā un tās var pat palielināt.

Tikmēr ikgadējo izdevumu limitu nosaka aprēķini par pēdējās desmitgades iespējamo ekonomikas jaudu. Citiem vārdiem, tiek aprēķināta starpība starp esošo ekonomikas jaudu un to jaudu, kas būtu novērojama, ja visi produktīvie resursi tautsaimniecībā tiktu nodarbināti.

Pēdējo punktu izprast ir visgrūtāk, bet tā ietekme ir pārliecinoši vislielākā. Aprēķini par ekonomikas iespējamo kapacitāti ir vairākkārt kritizēti. Turklāt aprēķinu veikšana pandēmijas laikā ir vēl apgrūtinātāka – apstāklis, uz ko norāda gan EK, gan pati Finanšu ministrija.

Ja vēl patur prātā, ka minētie nosacījumi bija rekomendācijas, nevis juridiski sankcionētas saistības, tad var secināt, ka Finanšu ministrijai attiecībā uz finansējuma apjomu patiesībā bija diezgan liela interpretācijas brīvība.

Tomēr kā rīkojās Finanšu ministrija?

Tā izvēlējās absolūti patvaļīgu grāmatvedības kategoriju – valsts parādu – kā galveno fiskālās politikas principu, kas nosaka ne tikai pašu fiskālo politiku, bet galu galā arī katru valsts pārvaldīto jomu.

Finanšu ministrija budžeta likumprojekta skaidrojumos raksta:

“Pašreizējā fiskālā politika balstās viedoklī, ka 2022. gadā un turpmākajos gados vispārējās valdības parāds būtu saglabājams tuvu 50% no iekšzemes kopprodukta.”

Kāpēc? Kāpēc 50%? Finansiāls pamatojums šim lēmumam vienkārši nekur nav atrodams, jo tāda nav. Es neapšaubu Finanšu ministrijas ierēdņu profesionalitāti un nešaubos, ka viņi strādā pēc labākās sirdsapziņas, tomēr šis fakts ir liels akmens viņu dārziņā.

Šis no gaisa izrautais rādītājs – kas, nevienam nezinot, ir kļuvis par sabiedrības svarīgāko politisko principu – ir zīmīgs, jo nosaka pieļaujamos nākamā gada tēriņus jeb fiskālo telpu. Var lasīt, ka:

“Fiskālā telpa, savukārt, šoreiz tiek aprēķināta kā starpība starp vispārējās valdības parāda prognozēto līmeni pie nemainīgas politikas un vispārējās valdības parāda mērķa vērtību.”

Parāda mērķa vērtība – Finanšu ministrijas pašizdomātais princips, kas nav jēgpilni ticis diskutēts politiskajā līmenī, – tātad ir šie 50%. Minēto papildina vēl viens Finanšu ministrijas patvaļīgi izvēlēts princips: nākotnē parādam ir jāsamazinās. Lasītājam šie principi var likties labi un pašsaprotami. Tomēr šeit runa ir par valsts attīstību, tāpēc politiska diskusija par šādu principu iedzīvināšanu būtu likumsakarīga, jo šādas politikas ieguvumi nebūt nav skaidri un viennozīmīgi.

Vai pārējās eirozonas valstis, kuru valsts parāds ir divas reizes lielāks nekā Latvijai, ir sajukušas prātā? Vai pilnvērtīgs atbalsts veselības aprūpei un izglītībai tik tiešām novedīs pie valsts fiskālas impotences? Kur ir demokrātiska, politiska un publiska diskusija par šiem jautājumiem?

Tā kā Finanšu ministrija vēlas noturēt parādu 50% robežās ar tendenci samazināties, tad saskaņā ar tās aprēķiniem nākamā gada likumprojektā pieļaujamais valsts parāda apmērs ir 50,9% no IKP. Finanšu ministrijas kalkulators uzrāda, ka pie šādiem izdevumiem valsts parāds nākamajos gados samazināsies. Tas savukārt iezīmē fiskālās telpas apjomu – 302 miljoni eiro.

Iedzīvotāji, kuru ikdiena ir tāla no šādiem aprēķiniem, gluži likumsakarīgi nespētu jēgpilni apstrīdēt šīs politikas racionalitāti. Tomēr secinājumi ir nepatīkami.

Vienīgais iemesls, kāpēc ar onkoloģiju saistītiem veselības aprūpes pakalpojumiem netika piešķirts viss nepieciešamais finansējums, ir Finanšu ministrijas vēlme redzēt lejupvērstu tendenci valsts parāda attiecībai pret iekšzemes kopproduktu. Šādas tendences sociālā vērtība ir ne tikai apšaubāma – tā, iespējams, ir pat negatīva. Turklāt veikto aprēķinu kvalitāte ir neskaidra – fakts, ko atzīst pati ministrija.

Ministru kabinets varēja piešķirt onkoloģijai arī atlikušos nepieciešamos 70 miljonus. Valdība to vienkārši izvēlējās nedarīt. Gluži tas pats ir attiecināms uz jautājumu par mediķu atalgojumu un jebkuru citu pieprasījumu, kas netika apmierināts.

Iespējams, ne visi ministriju vēlamie pasākumi tik tiešām bija jāatbalsta, tomēr, ja pat pandēmija nespēj mainīt priekšstatus par investīciju nepieciešamību veselības aprūpes sistēmā, tad skaidrs, ka nekas to nespēs.

Šis budžets ir kā tukša muca, kurā skaļi atbalsojas vien retoriskas frāzes par konkurētspējas veicināšanu. Atalgojuma palielināšana valsts pārvaldē un sabiedriskajā sektorā strādājošajiem nav nekas tāds, ar ko lielīties, – tam būtu jānotiek jebkurā gadījumā. Zinātnes bāzes finansējuma palielināšana par 7 miljoniem ir piliens jūrā, ņemot vērā ilggadīgo sektora novārdzināšanu. Šajās dienās visas pasaules uzmanība ir pievērsta ANO klimata konferencei Glāzgovā, bet šajā budžetā nevar lasīt neko stratēģisku saistībā ar valsts klimata politiku. Ir grūti iztēloties vēl mazāk ambiciozu priekšvēlēšanu budžetu.

Latvijas iedzīvotāji vēl varētu cerēt, ka viņu ievēlētie tautas priekšstāvji piešķirs budžetam vismaz kaut kādu stratēģisku redzējumu, tomēr Saeimas deputātu iesniegtie priekšlikumi drīzāk vedina domāt pretējo.

Priekšlikumu saturs atgādina politisku tirgu, kurā koalīcijas partijas piešķirs finansējumus pa labi un pa kreisi, nepiesaucot citkārt noderīgās frāzes par investīciju “ekonomisko pamatotību” un “slogu nākamajām paaudzēm”. Stratēģijas vietā būs vēl lielāka finansējuma fragmentācija.

Pandēmijas politiskā vadība apliecina, ka Latvijas politikas ritmu nosaka centieni balansēt tās intereses, kas izskan visskaļāk. Rezultāts ir patoloģiska īstermiņa domāšana. Tāpēc droši vien nav jābrīnās, ka budžeta likumprojekts ierakstās šajā pašā ritmā un racionalitātē. Galu galā, jautājums ir par veidu, kādā tiek interpretēts fiskālās ilgtspējas nojēgums vispārējas nenoteiktības apstākļos. Patlaban šī interpretācija ir šāda: valsts fiskālo ilgtspēju apdraud atbalsts onkoloģijas pacientiem. Šādā redzējumā arī politiski privātās prioritātes kļūst kristālskaidras.

Seko līdzi budžeta analīzei TVNET tiešsaistes žurnālā Klik