Deputātu kvotas: kāpēc “Attīstībai/Par!” deputātu darbi nesaskan ar vārdiem? (18)

Tā saukto deputātu kvotu sistēma bija spēkā līdz 2017.gadam, kad Saeimas koalīcija pēc saviem ieskatiem bija sadalījusi tolaik rekordlielu summu – ap 28 miljoniem eiro. Visdāsnāko finansējumu toreiz ieguva Ventspils un citas ZZS pašvaldības galvenokārt sporta būvju celtniecībai. Šo iespēju ilgstoši izmantoja arī Nacionālā apvienība un Vienotība (tagad Jaunā Vienotība), piešķirot naudu galvenokārt “savu” pašvaldību projektiem un partijas ideoloģijai atbilstošām nevalstiskajām organizācijām. 2017.gadā pēc sabiedrības spiediena un Valsts kontroles kritikas partijas vienojās no kvotām atteikties.

Attīstībai/Par! deputāti atšķirībā no ilgstošo varas partiju kolēģiem šo sistēmu iepriekš aktīvi kritizējuši. Neraugoties uz to, šogad viņi paši virzījuši priekšlikumus pieminekļu, muzeju un nevalstisko organizāciju atbalstam. Sarakstā tāpat kā iepriekš ir konkrēti infrastruktūras projekti (piemēram, rotaļlaukums Bauskā, auto stāvlaukums Viļānos un stadions Valkā), baznīcu un kultūras namu remonti, kā arī finansējums dažādām nevalstiskajām organizācijām, sākot no Politiski represēto apvienības līdz resursu centram sievietēm Marta. Visi iesniegtie frakciju un atsevišķu deputātu priekšlikumi redzami šeit. Pašlaik paredzams, ka šādi tiks sadalīti 1,5 miljoni eiro, neviens opozīcijas priekšlikums nav atbalstīts.

Bondars. Iepriekš korupcija, tagad politikas sastāvdaļa

Asi kvotu sistēmu pirms pieciem gadiem pēla toreizējais opozīcijas deputāts no Latvijas Reģionu apvienības Mārtiņš Bondars, kurš tagad pārstāv Latvijas attīstībai un vada Saeimas Budžeta komisiju. Piemēram, 2016.gada septembrī viņš šo sistēmu sauca par “legālu korupciju visaugstākajā valsts līmenī” un “šauru grupu balsu pirkšanu”.

Tagad Bondars Re:Check skaidro, ka situācija ir atšķirīga. Iepriekš deputātiem tikusi piedāvāta katram noteikta naudas summa, par kuru viņi varēja atbalstīt interesējošus projektus, bet tagad tā esot politikas sastāvdaļa un sekošana partijas prioritātēm. Viņš kā kādreizējās sistēmas slikto piemēru min bērnu rotaļlaukumu, kuru varēts nosaukt konkrēta ZZS politiķa vārdā – tagad tā vairs neesot, jo iesniegumi esot adresēti Saeimai kopumā.

Bondara piemērs gan ir nevietā, jo viņš pats šogad kopā ar Vienotības deputātu Aldi Adamoviču līdzīgi prasījis piešķirt 955 000 eiro Stacijas ielas remontam Rēzeknē. “Mēs saņēmām vēstuli no Rēzeknes mēra, kurš nav koalīcijas partiju biedrs, un es uzskatu, ka tiem, kas atrodas pie varas, ir pienākums rūpēties par visu valsti un visu teritoriju,” savu iniciatīvu skaidro Bondars. Uz norādi, ka tas ir viņa vēlēšanu apgabals, Bondars atbild, ka tādas rūpes esot tikai normālas. Šis abu priekšlikums gan valdības atbalstu nav guvis.

Jānorāda, ka neilgi pirms 13. Saeimas vēlēšanām Bondars tieši Adamovičam RīgaTV 24 publiski pārmeta kvotu naudas “notrallināšanu” un arī par deputātu saikni ar saviem vēlētājiem runāja pavisam citādi: “Jums nav kauna, ka tie, kuri ir pie varas, nosēžas pie valsts kases makiem un tīra viņus ārā? Nu tā nav godīgi! Tas nozīmē, ka tad, ja tas deputāts nav ievēlēts Saeimā, tad tie cilvēki ir atstāti aizmirstībā?”

Pūce. Iepriekš nožēlojama prakse, tagad – koalīcijas politiķu lēmums

Tikpat nosodošs savulaik bija tagadējais A/Par! frakcijas vadītājs Juris Pūce. 2016.gadā paša vadītā raidījumā RīgaTV 24 viņš izteicās, ka deputātu kvotas nekavējoties jālikvidē. Pūce to sauca par “nožēlojamu praksi” un sacīja, ka “process ir ne tikai necaurspīdīgs, bet, ļoti iespējams, nereti arī negodīgs.” Viņš šo kārtību regulāri kritizēja arī sociālajā medijā Twitter.

Tagad Pūce Re:Check norāda, ka situācija ir mainījusies – atšķirībā no toreizējās kārtības deputātiem vairs netiekot “dota” sadalīšanai noteikta naudas summa, bet finansējuma piešķiršanu politiski vērtē un par to vienojas visas koalīcijas frakcijas.

“Kvotas nozīmē, ka katram deputātam vai katrai frakcijai ir iezīmēta nauda, kas tai pienākas. Tādas [tagad] nebija. Bija koalīcijas frakciju vienošanās, ka iesniegumi būs un ka mēs koordinējam to, ko plānojam iesniegt.” Pūce arī norāda, ka “mēs tikāmies un pārrunājām iesniegtos projektus un tikai tie, par kuriem varēja vienoties, tika iesniegti.”

Taču pirms pieciem gadiem Pūce arī pauda citu argumentu, proti, sistēmas radīto iespaidu, ka Saeima neuzticas pašu valdības lēmumiem. “Šāda prakse “acīmredzami parāda, ka valdošo partiju politiķi atzīst: “Mūsu veidotā valdība neprot organizēt valsts līdzekļu sadali”,” toreiz sacīja Pūce. Kas mainījies šajā ziņā? Pūce atbild, ka tagad runa ir par daudz mazākām summām: “Jūs saprotat, ka mēs runājam par laiku, kad ievērojami lielākus līdzekļus šādā veidā sadalīja”.

Tāpat Pūci nemulsina, ka viņš aicina papildu 80 tūkstošus eiro (brīvprātīgā darba attīstībai) piešķirt Sabiedrības integrācijas fondam, kura direktore ir viņa sieva Zaiga Pūce.

Juris Pūce norāda, ka konkrētā iniciatīva nākusi no cita frakcijas deputāta Mārtiņa Šteina un viņš pats šo priekšlikumu tāpat kā citus parakstījis kā frakcijas priekšsēdētājs. “Brīvprātīgā darba attīstība ir mūsu un apvienības programmas elements, kuru mēs arī atbalstām, un tas, ka šo programmu realizē valsts institūcija, kuru vada mana sieva – tam nav nekāda interešu konflikta elementa,” saka Pūce.

Voika: Frakcijā priekšlikumi netika skatīti

Pret deputātu kvotām iestājusies arī sabiedrība par atklātību Delna, kuras biedre un kādreizējā padomes vadītāja Inese Voika tagad ir A/Par! Saeimas deputāte (pārstāv Par!). Vēl pirms diviem gadiem viņa no Saeimas tribīnes lepojās, ka budžetā kvotu nav. Tagad atšķirībā no Bondara un Pūces Voika naudas sadali koalīcijas partijām simpātiskiem projektiem neattaisno, taču atzīst, ka frakcijā to saraksts un pieeja kopumā nav izdiskutēta. Tajā esot runāts tikai par priekšlikumu samazināto PVN piemērot arī digitālajām grāmatām un periodikai – šo iniciatīvu, kas arī prasa papildu līdzekļus, Voika min kā pozitīvu piemēru, kā Saeima varētu veikt izmaiņas budžeta projektā.

Tāpat frakcijā zinājuši par Šteina ideju piešķirt papildu naudu SIF, taču par citu deputātu un frakciju priekšlikumiem atbalstīt konkrētas nevalstiskās organizācijas un infrastruktūras projektus tajā neesot spriests. Voika arvien uzskatot, ka “tādā līmenī naudu Saeimā dalīt nedrīkst” un nav pieļaujams, ka atsevišķas nevalstiskās organizācijas gūst priekšroku naudas saņemšanā tikai tāpēc, ka pazīst kādu deputātu vai vēlas mazāku birokrātisko slogu par to, kāds tas būtu, piesakot projektus valsts izveidojos atbalsta fondos. Tāpēc par to vēl tikšot runāts frakcijas sēdē.