/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Biežāki un apjomīgāki plūdi, karstuma viļņi, vētras – tie ir tikai daži no signāliem, ko daba mums raida, lai brīdinātu, ka civilizācijai ar steigu jāmaina savi ieradumi. Atbildot pagājušajā nedēļā 26. ANO Klimata konferences sākumā pasaules līderi ar skaļiem vārdiem sludināja savus plānus klimata pārmaiņu mazināšanai. Taču ko šādi politizēti pasākumi var panākt un kas ir galvenie izaicinājumi solījumu izpildē?
Pagājušajā nedēļā Skotijas pilsētā Glāzgovā apgriezienus uzņēma nu jau 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jeb COP26, kurā valstu līderi un pārstāvji no visas pasaules tiecas vienoties par aizvien ambiciozākiem mērķiem klimata pārmaiņu mazināšanai. Arī šoreiz pasākums piesaista lielu mediju un sabiedrības uzmanību. Daļa to vēro, lai sadzirdētu izlēmīgākus lēmumus par akūto klimata krīzes risināšanu un skaidrus plānus, kā solījumus īstenot praksē, bet citi skatās tikai kā uz politisko teātri, ko samitā spēlē valstu līderi.
Politiskās drāmas noskaņu palīdzēja uzturēt fakts, ka konferencē klātienē nepiedalījās ne Ķīnas līderis, ne Krievijas prezidents, kuri automātiski kļuva par galveno sarunu objektu. Tomēr tas skaidrojams ne vien ar ASV prezidenta Džo Baidena un citu valstu līderu asajām replikām šo valstu virzienā, bet arī tādēļ, ka tās faktiski atrodas Top 5 lielāko oglekļa emisiju ražotāju vidū. Ķīnas emisiju apjoms ir teju divas reizes lielāks nekā otrās vietas ieņēmēju ASV, tāpēc tieši no šīs valsts ir lielā mērā atkarīga kopīgo centienu efektivitāte.
/nginx/o/2021/11/04/14182895t1ha410.jpg)