Drūmā un lietainā novembra svētdienas rītā, kad ārā plosās vīruss, bet dvēselē kož rudens melanholija, ar sirdsmīļo devāmies uz man allaž noslēpumaino Patversmes ielu Sarkandaugavā. Tur gribējām paskatīties Staļina laika episkās mājas, vietu, kur 90. gados šāvās bandīti, Žila Verna skolu un aptieku pašā ielas sākumā, kur, kā runā, reiz ar nolaupītu tramvaju ietriekušies no cietuma izbēguši zeki. Tas viss mums izdevās, kā arī izdevās gandrīz nokļūt VDK nagos.

Čekas aģenta acu skatiena pavadīti, dodamies uz priekšu. Tur jau redzu liktenīgo Vītolu un Patversmes ielu krustojumu, kur notika viena no nežēlīgākajām laupīšanām Latvijas vēsturē. Proti, 1993. gada 8. jūnijā gaišā dienas laikā Patversmes un Vītola ielas rajonā bruņoti bandīti sāka šaut uz uzņēmuma “Latvijas Bērzs” mikroautobusu, kurā tika vesta darbinieku alga. Nošauts tika šoferis, kasiere un grāmatvede, kā arī ievainota tika mikroautobusā esoša mazgadīga meitenīte.

Bandītiem izdevās nolaupīt aptuveni 25 tūkstošus ASV dolāru skaidrā naudā. Nav ne jausmas, cik daudz tas bija 90. gados, kā arī nav ne mazākās saprašanas, kāpēc darbiniekiem algu izmaksāja dolāros. Rakstiet komentāros, paskaidrojiet nezinātājam.

Lūk, tā. Tumšas lietas notikušas Patversmes ielā. Tāpēc vēl jo bailīgāk. Varbūt onkulis, kas lūr, patiesībā ir 90. gadu bandīts, kurš sargā krustojumu kā velns. Varbūt viņš domā, ka mēs esam detektīvi-ģēniji, kas nākuši atklāt kaut ko, kas nav atklāts. Varbūt kungs domā, ka mēs gribam nolaupīt algu vēl kādiem darbiniekiem. Ej nu sazin. Beigās gan izskatās, ka šis kungs vienkārši iet uz darbu lēnā solī un mēs viņu maz interesējam. Varbūt viņš domā, ka mēs fotografējam viņu, jo vasarā viņš no Gaujas izcēla milzīgu zivi. Cilvēka domas ceļš ir neizdibināms.

Komentāri (5)
CopyLinkedIn Draugiem X