Drūmā un lietainā novembra svētdienas rītā, kad ārā plosās vīrusi, bet dvēselē kož rudens melanholija, devāmies uz man allaž noslēpumaino Patversmes ielu Sarkandaugavā. Tur gribējām paskatīties Staļina laika episkās mājas, vietu, kur 90. gados šāvās bandīti, Žila Verna skolu un aptieku pašā ielas sākumā, kur, kā runā, reiz ar nolaupītu tramvaju ietriekušies no cietuma izbēguši zeki. Tas viss mums izdevās, kā arī izdevās gandrīz nokļūt VDK nagos.

Sarkandaugava ir mans mīļākais Rīgas rajons, jo reiz tajā nodzīvoju astoņus gadus. Tas bija viens no manas dzīves piedzīvojumiem bagātākajiem laikiem. Māja, kurā dzīvoju, piemēram, dega trīs reizes gadā. Reiz pat nācās decembra naktī ar kaķi padusē vienās apenēs drebināties pagalmā, kamēr ugunsdzēsēji dzēsa bezpajumtnieku aizdedzināto pagrabu. Pēc tam gāju uz darbu, kur man prasīja, kāpēc es ožu pēc mednieku desas.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X