Pirms Centrālā parka izveides ainavu gar tagadējo parka perimetru no Rietumu 82. līdz Rietumu 89. ielai veidoja Senekas ciemats, kurā galvenokārt dzīvoja afroamerikāņi, no kuriem daudziem tur piederēja īpašums. Līdz 1855. gadam ciematā dzīvoja aptuveni 225 iedzīvotāji, no kuriem aptuveni divas trešdaļas bija afroamerikāņu, viena trešdaļa īru imigrantu un neliels skaits vācu izcelsmes personu.

Viens no nedaudzajiem afroamerikāņu anklāviem tajā laikā, Senekas ciems ļāva iedzīvotājiem dzīvot tālāk no Manhetenas centra apdzīvotākajiem rajoniem un izvairīties no nelabvēlīgiem apstākļiem un rasisma, ar ko viņiem nācās tur saskarties.

Senekas ciemata aizsākumi meklējami 1825. gadā, kad apgabala zemes īpašnieki Džons un Elizabete Vaithedi sadalīja savu zemi un pārdeva to kā 200 atsevišķus zemesgabalus. Endrjū Viljamss, 25 gadus vecais afroamerikāņu apavu tīrītājs, nopirka pirmos trīs zemesgabalus par 125 ASV dolāriem. Epifānija Deivisa, veikala darbiniece, nopirka 12 zemesgabalus par 578 ASV dolāriem, un AME Ciānas baznīca iegādājās vēl sešus. Tā pamazām radās kopiena. No 1825. līdz 1832. gadam Vaithedi pārdeva apmēram pusi no saviem zemesgabaliem citiem afroamerikāņiem. Līdz 1830. gadu sākumam ciematā bija aptuveni 10 mājas.

Afroamerikāņiem Senekas ciems piedāvāja iespēju dzīvot autonomā kopienā tālu no blīvi apdzīvotā centra. Neskatoties uz to, ka Ņujorkas štatā 1827. gadā atcēla verdzību, diskriminācija joprojām bija izplatīta visā Ņujorkā un nopietni ierobežoja afroamerikāņu dzīvi. Senekas ciemata attālā atrašanās vieta, iespējams, nodrošināja patvērumu no nelabvēlīgās vides.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X