Kāpēc Igaunijā mirst mazāk inficēto un viensētas domāšanas graujošā ietekme (39)

Mājsēde un citi ierobežojumi nebija vienīgais iemesls lūzumam, taču datos redzam, ka cilvēku kontaktu skaits ārkārtas situācijas laikā samazinājās.

Taču, par spīti lūzumam, jauno inficēšanās gadījumu skaits joprojām ir augsts. Redzam to, ka situācija slimnīcās un ar mirstības rādītājiem arī joprojām ir kritiska. Ja man prasītu, vai no epidemioloģiskā viedokļa mēs jūtamies droši, tad nē, mēs nejūtamies droši. Bet no otras puses, ir jāsaprot, ka ārkārtas situācijas, mājsēdes un lokdauni nav ilgtermiņa risinājumi. Domāju, ka to apstiprinās arī kolēģi antropologi un sociālie psihologi, ka ilgstošos ierobežojumos, “puscietuma” apstākļos cilvēki nespēj ilgstoši dzīvot. Vienā brīdī viņiem kļūst vienalga, jo vajadzības pēc dažādiem pakalpojumiem, pēc kontaktiem ir augušas. Lai gan lēmums izbeigt ārkārtas situāciju vairāk ir politisks nekā epidemioloģisks, es spēju saprast, kāpēc tāds tiek pieņemts.

FOTO: Komandantstunda 21.oktobrī

Grūti pateikt, vai pēc 15.novembra līkne ies uz leju vai arī augs, tas būtu jājautā cilvēkiem, kuri nodarbojas ar matemātisko modelēšanu. Taču shēma ir vienkārša - tiklīdz kaut kas tiek atvērts vaļā, kaut vai zaļajā režīmā, tā pieaug cilvēku kontaktu skaits. Un tas ir veids, kā vīruss izplatās. Jo vairāk kontaktu, jo vairāk inficējušos cilvēku. Varētu cerēt vienīgi uz to, ka izdosies vēl kāpināt joprojām nepietiekamo vakcinācijas aptveri, līdz ar to jaunie inficēšanās gadījumi vairāk notiks vakcinēto vidū, kuri slimos vieglā formā. Tad varētu pieaugt jaunie inficēšanās gadījumi, bet nepieaugt hospitalizācija un mirstība. Tas būtu mērķis.

- Dažādām valstīm ir bijusi ļoti atšķirīga pieredze Covid-19 apkarošanā. Latvija un Austrumeiropa sākumā tika uzskatītas par veiksmes stāstiem, taču tagad ārvalstu medijos raksta par to, cik slikta ir situācija Austrumeiropā. Vai var izšķirt kādas īpašas iezīmes, kas raksturīgas Austrumeiropas reģionam un kas novedušas pie esošās situācijas?

- Jā, protams. Mums ir kaut kādas īpašības, kas Rietumeiropai nav raksturīgas, un varbūt tāpēc Rietumeiropas valstīm iet vieglāk. Mēs demokrātijā dzīvojam daudz īsāku laiku. Diezgan daudzas iezīmes nāk līdzi vēl no padomju laikiem, un neatkarības gados neesam vēl pratuši tās atrisināt. Iedzīvotāju veselības pratība Latvijā un Dānijā vai Somijā ir pilnīgi atšķirīga.

Izpratne par savu ķermeni, izpratne par veselību, spēja kritiski domāt, atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, medijpratība. Šīs lietas pie mums ir citā līmenī nekā Rietumeiropā.

Otrs lielums ir uzticēšanās valdībai, un tas neattiecas tikai uz Covid-19. Piemēram, Stradiņa universitātē veidojot pētījumu sadarbībā ar valsts iestādēm, ja intervētājs piezvana pie durvīm un aicina cilvēku piedalīties aptaujā, sakot, ka ir no valsts iestādes, viņam deguna priekšā mēdz aizcirst durvis. Kamēr Norvēģijā vai Somijā momentā pa durvīm tiks ielaists cilvēks, kas saka, ka ir no valsts vēža reģistra un veic pētījumu. Jo cilvēki pieraduši domāt, ka valsts dara labu, valsts par mums rūpējas. Ja tas ir valsts pētījums, tad noteikti jāpiedalās.

To nevar atrisināt vienā dienā. Nevar teikt, ka iepriekšējās valdības ar korupcijas skandāliem būtu šo uzticību viennozīmīgi kaldinājušas. Nav tā, ka neuzticēšanās būtu pilnīgi nepamatota. Mērķtiecīgi un apzināti jāiegulda daudz darba, lai veicinātu uzticēšanos valdībai, valsts institūcijām.

Jo, kā redzam, pandēmijas laikā izšķirošais ir ne jau tas, vai ir pieejamas zāles un vakcīnas. Izšķiroši ir tas, vai cilvēks uzticas, ka valsts viņam dara labu.

Svarīga ir sociālā atbildība - cik ļoti iestājamies viens par otru. Sabiedrības veselības teorijā to sauc par kopienas mobilizāciju. Varētu teikt, ka mums joprojām ir viensētas domāšana. Droši vien redzējāt televīzijas raidījumu, kurā aptaujāja Dānijas iedzīvotājus. Nepārtraukti izskanēja - tas ir mans pienākums, tā ir mana atbildība pret sabiedrību. Liela daļa mūsu cilvēku tā nerunā; viņi ir apvainojušies uz valdību. Viņi nejūtas atbildīgi par savu valsti, par savu veselību, par šo sabiedrību.

Diezgan daudz ar kolēģiem esam runājuši arī par to, ka trūkst stratēģiska redzējuma un stratēģiskas komunikācijas ar iedzīvotājiem. Ne tikai Covid-19 situācijā, bet vispārīgi. Dusmas, pretošanās un neapmierinātība rodas no neziņas. Ļoti labi varu sevi iedomāties uzņēmēja ādā, kad neko nevar plānot uz priekšu. Pašā sākumā tika teikts, ka jāpagaida mēnesi, bet pēc tam - tomēr vēl mēnesi.

No paša sākuma jau faktiski bija skaidrs, ka tas tik drīz nebeigsies. Uz jautājumu, kad tas viss beigsies, es mēdzu atbildēt, ka tas nav mērāms mēnešos, drīzāk gados.

Bija viens mēģinājums ar luksofora principu, lai cilvēki zina - ja būs šādi rādītāji, tad situācija būs tāda, ja tādi rādītāji, tad šāda. Bet, kā redzējām, pieturēšanās pie luksofora īsti nenotika. Pēc tam, lai kādi būtu rādītāji, lēmumi bija atšķirīgi. Cilvēkiem ir grūti saprast, kas pie kādiem apstākļiem gaidāms. Arī tagad situācija joprojām ir kritiska, bet mēs tomēr atvieglojam ierobežojumus.

Veselības komunikācija tiek uztverta drīzāk kā līdzeklis, ar kuru paziņot pieņemtos lēmumus. Taču patiesībā tai jābūt iepriekš speciāli plānotai, ar atsevišķu stratēģiju.

Priecājos, ka neesmu politikā, jo lēmumi ir ārkārtīgi smagi - skaidrs, ka jāmēģina atrast kompromisu starp veselības rādītājiem, ekonomiskajiem rādītājiem un vēl citiem. Tomēr man kā sabiedrības veselības speciālistei ir grūti tos salikt vienos svaru kausos, jo manā skatījumā svarīgāks par cilvēku veselību un dzīvību nav nekas.

- Jūs bijāt ekspertu grupā, kas konsultēja valdību, taču vēlāk šo sadarbību apturēja, sakot, ka valdība ekspertos neieklausījās. Vai varat minēt piemērus, kādi ieteikumi palika nesadzirdēti?

- Gribu precizēt divas lietas. Pirmkārt, sadarbība tika apstādināta, bet, kā minējām publiskajā paziņojumā, sadarbību esam gatavi atsākt ar noteiktiem nosacījumiem. Otrkārt, darbību apstādinājām nevis tāpēc, ka mūsos neieklausījās vai neņēma vērā, bet drīzāk tāpēc, ka nejutāmies vajadzīgi. Mūsu sadarbība norisinājās tā, ka mums tika atsūtīti jau gatavi scenāriji - līdzīgi kā scenārijs, kas notiks pēc 15.novembra, - un mums dažu stundu laikā vai līdz nākamās dienas rītam bija tie jāizvērtē. Tas nav tas, kā vajadzētu strādāt ekspertiem.

Kā to vajadzētu darīt - piemēram, Apvienotajā Karalistē mēģināja izlemt, vai FFP2 sejas maskām jābūt obligātām. Tika izveidota zinātnieku grupa, kas sanāk kopā, savāc jaunāko literatūru. Izrādās, ka tas nav tik viennozīmīgi - jā, it kā filtrācijas spēja ir augstāka, bet dažādu iemeslu dēļ cilvēki tās mēdz bieži lietot nepareizi. Apkopojums tiek iesniegts valdībai kā zinātniska atbilde uz kādu dilemmu, ko valdība attiecīgi ņem vai arī neņem vērā. Sadarbības pašā sākumā ieteicām īsas eksperimentālas intervences, piemēram, kā iesaistīt vakcinēšanā gados vecus cilvēkus, kuri ierobežojumi strādā labāk, kuri - sliktāk. Tas būtu labs veids, kā sadarboties ar zinātniekiem. Mums bija sajūta, ka kļūstam par daļu no politiskā procesa. Mums kā zinātniekiem tas nelikās pieņemami. Sadarbības noslēgumā bija arī sanāksme, kurā politiķiem nebija laika mūs uzklausīt. Sajutām, ka mūsu viedoklis nav īsti vajadzīgs.

- Jūs pieminējāt augstos mirstības rādītājus. Piemēram, salīdzinot Latvijas un Igaunijas statistiku, iezīmējas spilgts kontrasts - inficēšanās gadījumu skaits ir diezgan līdzīgs, bet Latvijā ir apmēram divreiz vairāk nāves gadījumu. Kāpēc tas tā ir?

- Pie jautājuma par mirstības rādītājiem atgriežamies ik pa laikam. Mirstības rādītāji ir vieni no būtiskākajiem epidemioloģijas un sabiedrības veselības pamatrādītājiem, taču ar tiem nav tik vienkārši. Faktiski, lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātnieku grupai būtu darbs vairāku mēnešu garumā. Es vadīju vienu no desmit projektiem Valsts pētījumu programmā Covid-19 seku mazināšanai, un viena apakšprojekta ietvaros mēs pētījām mirstības rādītājus par pagājušo gadu. Finansējums neturpinās, tāpēc par 2021.gadu mūsu katedra nav tālāk pētījusi, jo tam jāparedz resursi. Taču iezīmējās vairākas problēmas.

Viena lieta - kā nāves gadījumi katrā valstī tiek klasificēti, ko uzskata par nāves gadījumu ar Covid-19. Katrā valstī var būt atšķirīgi kritēriji, ko skaita par Covid-19 nāvi, un tos nav iespējams salīdzināt. Tur būtu jārokas dziļāk, jāveido starptautiska pētnieku grupa un jāpēta.

Latvijā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) katru dienu publicē saņemto ziņojumu skaitu par nāves gadījumiem, bet pēc tam SPKC pārbauda nāves cēloņu veidlapā ziņoto informāciju katram reģistrētajam nāves gadījumam. Tas prasa zināmu laiku, un pēc apmēram diviem mēnešiem statistika par nāves cēloņiem, kas saistīti ar Covid-19, tiek aktualizēta. Nezinu, kā citās valstīs šos datus koriģē.

Atgriežoties pie Igaunijas rādītājiem, jāņem vērā vakcinācijas aptvere.

Latvijā 80+ gadu vecuma grupā vakcinācijas aptvere šobrīd ir ap 53%, savukārt Igaunijā – virs 70%. Kopējie vakcinācijas rādītāji mums ir līdzīgi, bet, skatoties pa vecuma grupām, situācija atšķiras.

Tā kā tieši gados vecākie iedzīvotāji biežāk mirst, tad Igaunijas lielākā vakcinācijas aptvere šajā grupā varētu būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc Igaunijā mirstība ir mazāka.

Vēl jāņem vērā, ka Latvija ir pirmrindniece pēc veikto testu skaita. Igaunijā veikto testu skaits ir mazāks, līdz ar to tur varētu būt vairāk nefiksēto inficēšanās gadījumu.

Vēl jāņem vērā veselības aprūpes kvalitāte. Viens rādītājs - Latvijā veselības aprūpei saskaņā ar 2019.gada datiem valsts tērē apmēram 4,1% no IKP, bet Igaunijā - 6,3%. Robežšķirtne ir 6%. Ja valsts tēriņi veselības aprūpei ir zemāki, tad faktiski situācija nozarē ir kritiska. Tieši to mēs visu laiku dzirdam - trūkst resursu, nav algu.

Jāskatās arī uz hronisko pacientu skaitu katrā valstī, vai hroniskie pacienti laikus vēršas pie ārsta, vai viņi tiek aprūpēti.

Tātad pastāv simt iespējamu iemeslu, kāpēc mirstības rādītāji starp valstīm atšķiras. Tas ir sarežģīts jautājums, kas jāpēta.

Mirstībai ir dažādi rādītāji. Viens no tiem ir letalitāte, respektīvi, cik no tiem, kuru ir inficējušies, nomirst. Pagājušajā gadā cilvēku, kuriem diagnosticēts Covid-19, letalitāte bija daudz augstāka nekā šobrīd. Ja šobrīd letalitāte būtu tikpat augsta kā pagājušogad, tad pie esošajiem jauno reģistrēto inficēšanās gadījumu rādītājiem katru dienu vajadzētu būt pāri simtam nāves gadījumu. Taču tādu ciparu nav.

Tātad pozitīvā ziņa - slimojam vairāk, bet vieglāk. Tas skaidrojams ar vakcināciju.

- Tātad vienīgais ilgtermiņa risinājums ir vakcinācija?

- Ir tikai divu veidu pasākumi - specifiskie un nespecifiskie -, ar kuriem var apturēt jebkuru infekciju. Dažām infekcijas slimībām nav specifisko pasākumu, piemēram, pret HIV nav vakcīnas, tāpēc atliek tikai nespecifiskie pasākumi - cilvēku izglītošana par prezervatīvu lietošanu un tamlīdzīgi. Savukārt Covid-19 gadījumā ir iespējami gan specifiskie, gan nespecifiskie pasākumi. Specifiskā profilakse, proti, vakcinācija, ir visefektīvākā. Otrs variants ir nespecifiskie pasākumi - roku dezinfekcija, sejas maskas, distancēšanās un tamlīdzīgi. Un tas arī viss. Citu variantu nav.

Šobrīd beidzot sāk apstiprināt medikamentus, kas paredzēti Covid-19 ārstēšanai. Taču, kā saprotu, šie medikamenti, pirmkārt ir ļoti dārgi, otrkārt, ir paredzēti vai nu lietošanai stacionārā, vai arī ļoti agrā slimības stadijā. Ir ļoti regulāri jātestējas, lai saslimšanu agri noķertu. Izskatās, ka zāles patiešām ir efektīvas, taču neviena ārstēšana nekad neaizstās profilaksi. Arī pret HIV pastāv zāles, taču diez vai kāds gribēs ar to inficēties, pat zinot, ka pastāv terapija. Jo, kā mēs tagad redzam, tā ir laimes spēle - gados veci cilvēki ar hroniskām slimībām mēdz izdzīvot, bet tajā pašā laikā nomirst trīsdesmitgadnieks bez blakusslimībām. Daži zinātnieki uzskata, ka attiecībā uz Covid-19 norises smagumu varētu darboties ģenētiska predispozīcija. Tātad atliek vakcinācija vai arī epidemioloģiskie piesardzības pasākumi. Nekāda cita maģiska risinājuma nav.

- Vakcinācijas aptvere ir nedaudz pārsniegusi 70%, bet, kā jau jūs teicāt, ar to nepietiek. Vai vakcinācijas veicināšanas iespējas jau ir izsmeltas, vai tomēr šo rādītāju vēl var paaugstināt?

- Nē, domāju, ka iespējas nekad nav pilnībā izsmeltas. Šobrīd tiek gatavotas personīgas vēstules gados vecākajiem cilvēkiem, un es gribētu likt lielu uzsvaru uz zemo vakcinācijas aptveri tieši starp cilvēkiem gados. Jāņem vērā, ka delta paveids ir bīstams arī gados jaunākiem cilvēkiem, taču skaidrs, ka gados vecākajiem tas ir vislielākais drauds. Man nav oficiālu datu, taču, ja pareizi saprotu, nevakcinējas krievvalodīgie iedzīvotāji un jo īpaši krievvalodīgie seniori. Es esmu par šo cilvēku uzrunāšanu krievu valodā. Atceros, ka studiju laikā Stradiņa universitātē nodarbību laikā diskutējām, vai ar pacientiem veselības aprūpes darbiniekiem ir vai nav jārunā krieviski. Pati esmu nacionāli noskaņota, esmu par vienu valodu mūsu valstī, nevis divvalodību, bet veselības aprūpes joma nav tā, kurā šo jautājumu risināt.

Man iespiedies atmiņā studiju laikā kāda pasniedzēja teiktais - kad pacientam ir apdraudēta veselība, tas nav īstais laiks un vieta risināt valodas jautājumu.

Esmu par to, lai vēstules senioriem un materiāli par vakcīnu drošumu taptu arī krievu valodā. Savā profesionālajā darbībā pamatā esmu strādājusi ar asins un seksuālās transmisijas infekcijām. Savulaik materiālus par HIV, kas skar arī sociālās atstumtības riskam pakļautās grupas, izdevām romu valodā. Ņemot vērā, ka romu vidū diezgan daudzi cilvēki vispār neprot lasīt un rakstīt, mēs izdevām pat īpaši šai grupai paredzētu kartīšu komplektu ar vizuāliem simboliem par HIV. Mums ir jāaizsniedz cilvēki viņiem tuvā veidā un vietā, tāpēc man liels prieks par izbraukuma vakcināciju, kas notiek arī mikrorajonos un pie senioriem mājās. Domāju, ka visas iespējas neesam izsmēluši.

FOTO: Covid-19 vakcinācijas busiņš

- Runājot par vakcināciju, pasaules pionieri ir Izraēla un Lielbritānija. Lielbritānijā vērojama tendence, ka inficēšanās rādītāji ir augsti, jo ierobežojumi ir atcelti, taču mirstības rādītāji ir ļoti zemi. Savukārt Izraēlā uzliesmojums noplaka, kad kļuva pieejamas trešās vakcīnas devas. Kādus secinājumus no šo valstu pieredzes var izdarīt par vakcināciju?

- Kā jau teicu iepriekš, ar rādītāju salīdzināšanu jābūt uzmanīgiem. Runājot par to, kāpēc situācijas ir atšķirīgas un kāpēc rekomendācijas attiecībā uz balstvakcināciju atšķiras, jāņem vērā gan demogrāfiskās, gan veselības aprūpes sistēmas, gan dažādas citas atšķirības. Piemēram, Izraēlā kopējā vakcinācijas aptvere jau ir līdzīga kā mums. Taču atšķiras temps - Izraēlā iedzīvotājus savakcinēja daudz agrāk, bet mēs šo skaitli sasniedzam tikai tagad. Tīri loģiski viņiem balstvakcinācija ir vajadzīga, kamēr pie mums lielai daļai tā vēl nav nepieciešama.

Zināms, ka gan pēc pārslimošanas, gan vakcinācijas imunitāte ar laiku krītas, tāpēc ir vajadzīgs "būsteris". Izraēlā iedzīvotāji savakcinējās agrāk, tāpēc viņiem tas ir vajadzīgs jau tagad.

Šogad iznāca Izraēlas pētījums par to, kā izdevās tik īsā laikā vakcinēt tik daudzus cilvēkus. Piemēram, medmāsas drīkstēja pašas pilnīgi neatkarīgi, bez ārsta konsultācijas vai fiziskas klātbūtnes, izlemt, vai persona atbilst klīniskajiem kritērijiem un var tikt vakcinēta. Lielai daļai medmāsu ir tiešais līgums ar kādu no četriem bezpeļņas veselības plāniem, proti, medmāsas ir algoti darbinieki šo veselības plānu ietvaros, līdz ar to viņas īsā laikā varēja tikt mobilizētas vakcinācijas darbam, viņu parasti veiktos citus pienākumus pārorientējot citiem profesionāļiem, piemēram, veselības aprūpes sektorā nodarbinātajiem sociālajiem darbiniekiem. Izraēlā vispār ir laba veselības aprūpe, tostarp labi attīstīti IT un loģistikas risinājumi, kā uzsvērts publikācijā.

Vēl, kā bija norādīts pētījumā, lomu spēlē arī relatīvi siltā gaisa temperatūra ziemas mēnešos. Šim vīrusam ir sezonalitātes princips, tāpat kā citām elpceļu infekcijām. Izraēlā ir arī gados jauna populācija, proti, progresīva iedzīvotāju vecuma piramīda, savukārt mēs esam novecojoša valsts ar visnotaļ regresīvu iedzīvotāju vecuma piramīdu.

Tāpēc valstis ir grūti salīdzināt vienu ar otru - atšķirību veselības aprūpes sistēmā un citos aspektos ir ļoti daudz.

- Kā jau jūs minējāt, pēc laika rodas vajadzība pēc balstvakcinācijas. Bet, ņemot vērā, cik Latvijā līdz šim smagi gājis ar vakcināciju, pierunāt cilvēkus uz vēl vienu devu būs visai grūts uzdevums. Turklāt dažādās valstīs ir atšķirīga attieksme pret balstvakcināciju - dažas piedāvā visiem, citas tikai prioritārajām grupām.

- Kolēģi infektoloģijā skaidro, ka pašlaik ir skaidrs, ka balstvakcinācija ir nepieciešama noteiktām sabiedrības grupām, bet vēl nav tik spēcīgas pierādījumu bāzes, ka tā ir nepieciešama absolūti visiem cilvēkiem. Latvija pagaidām ietur lēnāku tempu, ieviešot balstvakcīnu. Domāju, ka pakāpeniskā ieviešana ir loģiska, jo mums nav kā Izraēlā, kur 60% sabiedrības savakcinējās jau sen. Mums vēl ir milzīgs daudzums cilvēku, kuri nav saņēmuši pat vienu vakcīnu, bet tagad jau sākam runāt par trešo. Cilvēki ir nesaprašanā.

Pakāpeniskā ieviešana tika pamatota ar to, ka prioritāte ir cilvēki, kuri pagaidām vēl vispār nav vakcinējušies.

Trešā deva faktiski ir kā ķirši un putukrējums uz tortes. Kaisīt putukrējumu un ķiršus bez kūkas - tas ir neloģiski.

Šo situāciju nevar salīdzināt ar citām valstīm, kur iedzīvotāju masas jau ir savakcinētas agrāk. Viņiem trešā vakcīna ir atsevišķs projekts, un ir gan pietiekami daudz laika visu izskaidrot, gan arī kapacitāte apziņot iedzīvotājus. Latvijā organizatoriskie aspekti ir izaicinājums. Ja atceramies, kas notika, kad pieņēma noteikumus par obligāto vakcinēšanos noteiktām profesijām. Bija lielas rindas, cilvēki bija neapmierināti - kā tā, mums liek vakcinēties, bet pierakstīties nemaz nevar. Daļēji, protams, tā ir cilvēka paša vaina, jo neviens neliedza savakcinēties agrāk. Bet no otras puses, ja cilvēks beidzot ir pieņēmis šo lēmumu, ir jādara viss, lai tas būtu izdarāms maksimāli ātri, viegli, bez problēmām, ja reiz šāda prasība ir izvirzīta.

Es domāju, ka balstvakcinācija ir laba lieta un cilvēki par to ir jāinformē.

Es pati arī plānoju saņemt balstvakcīnu tad, kad pienāks mana kārta. Arī mani kolēģi to jau ir izdarījuši vai arī gaida, kad varēs.

No otras puses, milzīgam satraukumam nav pamata. Nav tā, ka pēc sešiem mēnešiem bez balstvakcīnas vairs nebūs nekādas imunitātes. Balstvakcinācija nav tas pats, kas pirmā vai otrā pote jeb pamatkurss. Tā domāta tikai imunitātes pabalstīšanai un uzturēšanai.

Bet, ja seši mēneši ir pagājuši un laiks iet uz priekšu, tad es cilvēkiem ieteiktu "manavakcina.lv" sekot līdzi savam statusam un, kad tiek atvērta viņu grupa, saņemt balstvakcīnu. No kolēģiem dzirdu, ka tad, ja grupa ir atvērta, šobrīd var bez problēmām pierakstīties uz vakcīnu jau tuvāko dienu laikā.

- Jūs teicāt, ka balstvakcīna ir atšķirīga no pamatkursa. Kāds ir tās darbības mehānisms un cik ilgu aizsardzību var no tās gaidīt? Kas notiek pēc tam?

- Vakcinācijas pamatkurss ir paredzēts imūnsistēmas apmācīšanai - antivielu radīšanai, lai tās spētu ātri atpazīt vīrusu un lai organisms spētu ātri reaģēt, ja tajā nonāk vīruss. Balstvakcīna savukārt atgādina organismam to, ko tas jau bija iemācījies. Daudzām vakcīnām pret daudzām infekcijas slimībām aizsardzība ar laiku krītas. Svarīgi, lai tā nenokristos līdz nepietiekamam līmenim.

Joprojām gan nav skaidru datu, kāds antivielu līmenis ir pietiekams.

Tas, cik liels ir antivielu titrs, vēl nav skaidrs - pie kura skaitļa varam teikt, ka tas ir nepietiekams. Ticu, ka ar laiku pierādījumu bāze būs, un mēs zināsim šo konkrēto līmeni. Pagaidām izpētīts ir tas, ka sešus mēnešus pēc pamatvakcinācijas kursa pabeigšanas ir vērojams vakcīnas efektivitātes kritums. Balstvakcīna paredzēta tam, lai antivielas neturpinātu kristies, bet saglabātos labā līmenī. Bet kas ir labs un kas slikts līmenis - tā robeža pagaidām vēl nav skaidra.

Šobrīd ir ļoti grūti pateikt, kas sekos pēc trešās vakcīnas. Esmu skatījusies zinātniskajā literatūrā, bet tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Vai pēc pusgada vajadzēs vēl vienu vakcīnu - visticamāk, ka ne. Jācer, ka balstvakcinācija varētu uz diezgan ilgu laiku uzturēt imunitāti atbilstošā labā līmenī.

Mēs kļūstam par ļoti raibu sabiedrību. Mūsu cilvēki saņēmuši kādu no četrām apstiprinātajām vakcīnām, un imunitātes krišanās pēc katras vakcīnas ir nedaudz atšķirīga. Ir cilvēki, kuri nekad nav slimojuši un saņēmuši abas vakcīnas devas, tad ir tādi, kuri ir slimojuši un saņēmuši vienu devu, un ir arī tādi, kuri ir slimojuši un saņēmuši divas devas. Ir arī tādi, kas nekad nav vakcinējušies, bet vairākas reizes pārslimojuši. Sabiedrība ir ļoti raiba, ļoti dažādas situācijas un vakcinēšanās laiki.

Daži zinātnieki uzskata, ka hibrīdimunitāte - pārslimošana plus vakcīna - veido īpaši noturīgu imunitāti. Dažkārt to dēvē par "superimunitāti".

Tajā pašā laikā, nedod dievs, tādu nevajag censties iegūt speciāli, apzināti inficējoties. Zinām, ka inficēšanās var beigties visādi - ne visi paliks dzīvi un viņiem šī vakcīna būs vajadzīga. Atsevišķi zinātnieki arī saka, ka balstvakcinācija neizslimojušam cilvēkam esot pielīdzināma tai aizsardzībai, kādu dod pārslimošana un pilns vakcinācijas kurss.

Nedomāju, ka "nulles kovida" jeb Covid-19 pilnīgas izskaušanas iespēja pasaulē ir reāla, tāpēc piekrītu tiem kolēģiem, kuri saka, ka mums būs ar vīrusu jāsadzīvo. Kad tas viss beigsies - kad mums būs pietiekami liela kolektīvā imunitāte pārslimošanas un vakcinēšanās rezultātā, proti, kad apsīks nopietno gadījumu, hospitalizācijas un nāves gadījumu skaits. Kā saka ārvalstu zinātnieki, pandēmija bez smagām sekām īsti nav pandēmija. Atcerēsimies, ka vakcinācijas primārais mērķis ir mazināt smagu slimības gaitu.

Kad būsim panākuši, ka inficēsies vakcinētie un slimos viegli, tad balstvakcinācijai vienkārši varētu būt sezonāls raksturs. Šobrīd katram cilvēkam individuāli tiek skaitīti seši mēneši pēc pamatkursa, kad vajadzētu atkal vakcinēties.

Vieglāk būtu atcerēties, piemēram, potēties katru rudeni kā pret gripu. Katru rudeni būs jāskatās, kas cirkulē, jo varbūt parādījušās jaunas mutācijas, un atbilstoši jāpielāgo vakcīnu. Daži zinātnieki uzskata, ka nākotnē varētu būt šāda sistēma.

Vai tas būs reizi gadā, vai arī reizi divos gados - to ir grūti pateikt.

- Kādi ir priekšnoteikumi iziešanai no pandēmijas?

- Priekšnoteikums ir pūļa imunitāte. Kad visu cilvēku imūnsistēmas ir pazīstamas ar ierosinātāju. Ja ir pūļa imunitāte, tad ir mazāka iespēja veidoties mutācijām. Lai vīruss varētu taisīt jaunus variantus, ir nepieciešams cilvēka organisms. Ja cilvēku organismi ir "nopakoti" ar vakcīnām, tas simtprocentīgi nepasargā no inficēšanās, bet mazina inficēšanās risku. Vakcinētiem cilvēkiem pēc inficēšanās ātri krītas vīrusa slodze. Tādējādi vakcinēšanās ir ne tikai savas un līdzcilvēku veselības sargāšana, bet arī pasargāšanās no jaunu mutāciju veidošanās. 

- Vai no jaunām mutācijām ir jābaidās? Delta paveids radīja lielas problēmas, un nesen Krievija tika fiksēta vēl viena tā mutācija.

- Pūļa imunitāte faktiski var veidoties tad, ja visu laiku nerodas jauni paveidi, par kuriem nav zināms, vai vakcīna pret tiem strādā, vai vakcinēts organisms atpazīs jauno ierosinātāju un tamlīdzīgi. Tāpēc jautājums ir nevis tikai - vai vispār vajag vakcinēties, bet arī - cik drīz. Vakcinēšanos nevajag atlikt, jo starp vīrusa pārveidošanos un vakcināciju notiek savstarpēja sacensība. Jo straujāk vakcinējamies, jo drīzāk nogriežam ceļu mutācijām. Viens no priekšnoteikumiem, lai atgrieztos pie normālās dzīves, ir maksimāla izvairīšanās no jaunām mutācijām.

Medijos jau izskanējis joks, ka, nedod dievs, nākamais paveids radīsies Latvijā. Tā kā vakcinēto īpatsvars mums joprojām ir relatīvi mazs, tad iespēja, ka Latvijā varētu rasties nākamā mutācija, nav vienlīdzīga ar nulli. Krievijā populācija ir lielāka, līdz ar to tur šāda iespēja arī ir lielāka, bet arī Latvijā tas nav neiespējami. Tas būtu liels starptautisks kauns.

- Kāda ietekme ir tam, ka, kamēr pasaules attīstītajās valstīs jau sākas balstvakcinācija, daudzās attīstības valstīs vairumam cilvēku vēl nav bijusi iespēja saņemt pat pirmo vakcīnu?

- Tā ir problēma, ka attīstības valstīs tikai mikroskopiska iedzīvotāju daļa ir saņēmusi vakcīnu. Pandēmija - tā ir epidēmija, kas pārvarējusi kontinentu robežas. Līdz ar to arī apkarot pandēmiju var tikai globāli. Tiklīdz ir kāda valsts, kur cilvēki nav vakcinēti un kur pastāv ļoti augsts mutāciju veidošanās risks, tas, protams, skar arī mūs. Pirms simt gadiem cilvēki savas dzīves laikā pārvietojās 30 kilometru rādiusā, bet mūsdienās mēs varam no rīta būt Portugālē, bet vakarā Preiļos. Mobilitāte ir ļoti liela, un tā ir globāla cīņa. Piemēram, poliomielīts ir faktiski izskausta infekcija, tikai pateicoties tam, ka visi kontinenti un pasaules valstis ir sadevušās rokās. Citādi tas nav iespējams.

Daudzi kritizē Pasaules Veselības organizāciju par tās izstrādātajām rekomendācijām, to savlaicīgumu Covid-19 gadījumā, taču es saku - paldies dievam, ka tāda ir. PVO rūpējas par to, lai globālie sabiedrības veselības mērķi būtu skaidri, nevis katra valsts darbojas savā virzienā. Arī šo pandēmiju nevar uzvarēt bez vienotas virzības Eiropas un pasaules līmenī. Labi, ka ir tāda organizācija, kas rūpējas par šo vienoto redzējumu, vienotiem mērķiem - tai skaitā attiecībā uz vakcināciju.

Mēs dzirdam, ka daudzas valstis, kurās ir labs vakcinācijas pārklājums, ziedo vakcīnu devas attīstības valstīm. Tā ir ļoti atbildīga attieksme. Globālais aspekts ir priekšnoteikums tam, lai mēs dzīvotu atkal normāli.