Valstij svarīgi notikumi foto kadrā – fotožurnālists Edijs Pālens

Daudziem šķiet, ka fotogrāfa darbs ir viegls un ļoti aizraujošs – vari apmeklēt dažādus pasākumus un vienmēr esi pirmajā rindā. Tomēr tas nav tik vienkārši. Foto žurnālists vienā dienā apmeklē vairākus pasākumus, un reizēm pat iznāk skriet no viena uz otru. Turklāt pasākumos jau neesi ieradies tos izbaudīt, bet dokumentēt. Dažkārt arī vide nav iekārtota tā, lai būtu vieglāk nofotografēt (reizēm pat preses konferencēs).

Foto žurnālistam jābūt ļoti labi organizētam. Katrai foto sesijai/reportāžai ir jāsagatavojas – jābūt laika apstākļiem un etiķetei atbilstošā apģērbā, jāsagatavo tehnika, jābūt ļoti punktuālam. Edija dienas ritms ir izplānots pa minūtēm, vai brīžiem pat sekundēm. Vienmēr jāspēj paredzēt arī pāris soļus uz priekšu un reaģēt dažādās neparedzētās situācijās. Foto žurnālistam jābūt arī ļoti pacietīgam – reizēm ir ilgi jāgaida, lai pēc tam dažas minūtes vai sekundes bildētu (piemēram, tiesas zālē, oficiālās vizītēs, sporta spēlēs u.tml.). Foto žurnālistam arī jāorientējas visos politiskajos notikumos un citās aktualitātēs, jāseko līdzi jaunumiem, tendencēm, jāzina, kas ir kas, un vizuāli jāatpazīst cilvēki un notikumi. Uz darbu jādodas labi informētam un gatavam foto kadrā noķert jaunāko un aktuālāko. Jāievēro arī žurnālistu ētikas kodekss, turklāt cilvēki un notikumi jāatspoguļo nesagrozīti un patiesi. Edijam ir bijuši gadījumi, kad piesola sadot pa muti (eksprezidents Andris Bērziņš), piedraud.

Pati fotografēšana ir tikai maza daļa no darba, pēc tās bildes jāatlasa, reizēm arī jāapstrādā (kādā īpašā formātā), jāapraksta, lai tās varētu labāk arhivēt. Katru dienu tiek uztaisīts vairāki simti bilžu, tāpēc īpaši svarīgi ir tās ‘aprakstīt` - pierakstīt klāt, kas tajās ir attēlots (īpašais notikums, sporta bildēm kāds spēlētājs, kāda spēle, utt.), lai pēc tam vajadzīgo bildi varētu ātri un viegli atrast foto arhīvā.

Edijam patīk arī dokumentēt mūsu laiku. Tas ir kā mantojums, ko viņš atstāj nākamajām paaudzēm – bildes no sadzīves. Viņam ir veselas sērijas ar pilsētvidi: bezpajumtniekiem, politisko reklāmu plakātiem ielās, nejaušiem garāmgājējiem vētras vai lietus laikā. Smilšu vētras bildes publicētas žurnālā National Geographic Latvija. Viņa bildes bijušas arī National Geographic Grieķijas izdevumā. Reiz Gruzijas kalnos kāds pretimnācējs palūdzis uztaisīt pāris bilžu. Svešinieks izrādījies National Geographic žurnālists, kas Edija bildes vēlāk izmantojis savā reportāžā. Šādu nejaušu, bet ļoti liktenīgu situāciju viņa dzīvē nav mazums.

Edijs ir ļoti mērķtiecīgs. Jau pirms vidusskolas viņš zināja, kādā profesijā gribētu strādāt, un uz to arī virzījās. Tomēr toreiz viņš vēl nezināja, ka izvēlētā profesija - tūrisma industrija - viņu aizvedīs pie foto žurnālistikas. Mācoties Rīgas Tūrisma skolā, Edijs sāka strādāt viesnīcā, kur bija pieejama Photoshop programma un reizēm arī bija brīvs laiks, lai apstrādātu kādu bildi vai iztaisītu foto kolāžu. Viņš sāka arī fotografēt un sūtīt savas bildes uz dažādiem konkursiem. Atzinība tajos mudināja ar fotogrāfiju aizrauties arvien nopietnāk, līdz viņš pat sāka strādāt arī kādā foto aģentūrā. Bieži Edijs devās ielās, lai dokumentētu notiekošo, un bildes sūtīja uz dažādu portālu redakcijām. Līdz vienu dienu nejauša tikšanās atvēra jaunu dzīves posmu – darbu Nacionālajā informācijas aģentūrā LETA. Pašlaik Edijs ir viens no atpazīstamākajiem foto žurnālistiem Latvijā. Viņa bildes katru dienu ir skatāmas dažādos interneta portālos, drukātajos medijos un citur.

Fotogrāfa darbs ir ļoti vizuāls, un ikdienā foto reportieris redz daudzus notikumus un zīmīgus kadrus, kas iespiežas atmiņā, atstāj ļoti spilgtus iespaidus un rada emocijas. Reizēm grūti tos aizmirst un izdzēst no atmiņas; dažkārt grūti pat aizmigt. Foto reportierim ir jāfotografē gan priecīgi, gan arī ne tik patīkami skati un diezgan satraucoši notikumi, traģēdijas. Kā, piemēram, Maxima traģēdija. Toreiz emociju bija tik daudz, ka Edijs pat publicēja savu emocionālo stāstu teksta (ne bilžu) veidā.

Ārpus darba Edijam patīk atrasties svaigā gaisā, iet pārgājienos, pavadīt laiku ar savu desmitgadīgo meitu. Edijam ļoti patīk slidot, un hokeju viņš ne tikai fotografē, bet arī ir spēlējis.