Labu darbu bankā Anglijā iemaina pret mīlestību Latvijā: kādas atgriešanās stāsts (9)

Reemigrācijas politika Latvijā

No 9916 imigrantiem, kas 2017.gadā ieceļoja Latvijā, 5455 bija reemigranti. Dati rāda, ka katru gadu Latvijā atgriežas vairāki tūkstoši cilvēku.

Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa kā galveno iemeslu, kādēļ cilvēki atgriežas Latvijā, min emocionālu piesaisti dzimtenei - nostalģiju pēc mājām un vēlmi atkal būt kopā ar ģimeni un draugiem.

Savukārt reemigranti kā būtisku trūkumu atgriešanās procesā min informācijas trūkumu, piemēram, par nodokļiem un pabalstiem, nodarbinātības iespējām, par to, kā atrast dzīvesvietu un tamlīdzīgi.

Atbalstu sniedz reģionālie koordinatori un pilotprojekts PAPS jeb “Palīdzam atgriezties pašu sētā”, nodrošinot personīgo kontaktpunktu, kurā cilvēks var saņemt palīdzību dažādu jautājumu risināšanā. 

PAPS projekts tika sākts 2018.gadā un kopš tā laika palīdzējis 914 ģimenēm, kas atgriezušās Latvijā. Piemēram, 2019.gadā reemigrantiem bija iespēja pieteikties finansiālam atbalstam saimnieciskās darbības sākšanai Latvijā. Saskaņā ar VARAM publiskoto informāciju projektam šogad atvēlēti vairāk nekā 640 tūkstoši eiro. 

Mainīt darbu pret mīlestību

Roberta emigrācijas stāsta sākums meklējams jau vidusskolā. Viņš zināja, ka vēlas doties uz ārzemēm mācīties. Apzināti iestājās Rīgas 1. ģimnāzijā tajā laikā starptautiskā bakalaurāta klasē, kas garantēja labākas iespējas turpināt mācības ārzemēs. Roberta izvēle krita par labu studijām Londonas Sitijas universitātē Kasa biznesa skolā. Viņš stāsta, ka vēlējās mācīties ārzemēs, jo bija radusies sajūta, ka izglītības līmeni visaugstākajā kvalitātē Latvijā nevar dabūt, kamēr ārzemēs var.

Viņš mācījās finanšu nozarē un gribēja strādāt bankā. Uz Londonu Roberts devās 2012.gadā. Pirmais mēnesis tur bija ļoti aizraujošs. Londonā viss bija ļoti moderns. Roberts atminoties saka, ka Rīga no Londonas tolaik tehnoloģiju un attīstības ziņā atpalika par kādiem trim, četriem gadiem. "Tur ļoti daudz tika domāts par to, lai cilvēkiem būtu ērti." Roberts saka, ka katra vizīte Londonā bija kā ciemošanās nākotnē.

Roberta mērķis, dodoties prom, bija integrēties jaunajā mājvietā. Visvairāk viņš esot izbaudījis visur apkārt skanošo britu akcentu. Roberts atminas, ka izbaudīja to tik ļoti, ka arī pats mēģināja atkārtot dažādas frāzes un akcents arī pakāpeniski “pielipa”.

“Mans mērķis bija justies kā savējam. Noteikti palīdzēja tas, ka Londona pati par sevi ir ļoti starptautiska pilsēta, tur mīt ļoti daudzas un dažādas nacionalitātes," tā Roberts.

Katru vasaru, dažādos svētkos un citās brīvās dienās Roberts izbaudīja laiku Latvijā. Viņš satika ģimeni, draugus, paziņas, redzēja Latviju – tas viņu uzlādēja atkal doties uz Londonu un turpināt studijas. Protams, universitāti pabeidzis, Roberts pieteicās darbā dažādās Londonas bankās. 2016. gadā viņu pieņēma darbā Amerikas lielākajā investīciju bankā “JP Morgan” finanšu nodaļā. Notika tā, kā viņš bija sapņojis un gribējis. Sākot strādāt, sajūtas bija lieliskas. Tajā pašā gadā, atbraucot novembrī uz Latvijas valsts svētkiem, Roberts sajuta ļoti spēcīgu piesaisti Latvijai. Tā bija viņa labākā nedēļa dzīvē kopš studijām un darba Londonā.

Atbraucot atpakaļ uz Londonu, viņš domāja – vai ir vērts divus mēnešus strādāt, lai izbaudītu tikai vienu nedēļu Latvijā.

Tad nāca apjausma – viņš grib justies labi un būt blakus saviem cilvēkiem Latvijā. Dzimtenē viņš atgriezās nākamā gada 7. janvārī un uzreiz arī saņēma darba piedāvājumu.

Roberta draugi, kurus viņš satika vasarās, un ģimene ļoti priecājās. Tomēr viņš par vajadzīgu uzskatīja arī jaunu attiecību veidošanu. Janvārī, tikko atgriezies atpakaļ Latvijā, viņš uzzināja, ka tiek rīkots pasākums reemigrantiem. Tad vēl tie bija vienkārši stāstu vakari. Roberts aizgāja uz pasākumu, kurā redzēja un iepazina tādus pašus cilvēkus kā viņš – dzīvojuši ārzemēs un tad izlēmuši, ka tomēr Latvijā ir forši. Tas viņu mudināja iesaistīties un palīdzēt veidot kopienu un biedrību “Ar pasaules pieredzi Latvijā”. Integrācija Latvijas sabiedrībā notika strauji. Varbūt tā gluži nebija visa Latvijas sabiedrība uzreiz, bet tāds burbulis, kur Roberts jutās kā savējais.

Roberts atminas, ka tūlīt pēc atgriešanās bija ļoti lielā sajūsmā par visu apkārt notiekošo. Viss šķita tik tuvs un savs. Bet, kā viņš saka, pie visa labā ātri pierod. Visas lietas, kas sākumā nenākas viegli, pakāpeniski kļūst par ieradumu. Protams, būt atpakaļ savā zemē un būt latvietim ir kļuvis par ierastu lietu un viņam vairāk nav tādas eiforijas, kāda bija, sākotnēji atgriežoties.

“Tas, ko es gaidīju no savas dzīves atgriežoties, es domāju, ka šobrīd esmu ticis ļoti tuvu tam," atzīst Roberts.

Tomēr, lai atgrieztos bija vajadzīga drosme. Pirmkārt, bija vajadzīga apņēmība, lai aizbrauktu prom no visām Latvijā iestaigātajām takām, prom no ģimenes, un patstāvīgi sāktu dzīvi ārzemēs. Tomēr arī pamest sevis uzbūvēto dzīvi ārzemēs un atkal sākt to būvēt  no jauna Latvijā viennozīmīgi bija gan smags, gan drosmīgs lēmums. Viņš ļoti labi apzinājās, no kā atsakās. Vajadzēja šķirties no divu gadu līguma bankā, kur atalgojums bija krietni lielāks nekā Latvijā. Tomēr kā būtisku atgriešanās iemeslu Roberts min vēlmi būt savam dzīves noteicējam.

“Strādājot bankā Anglijā, man skaidri acu priekšā izzīmējās mana nākotne. Pēc gada būs algas pielikums, pēc diviem būs paaugstinājums, pēc trīs -  būs jauns līgums, pēc četriem vai pieciem gadiem vēl viens paaugstinājums – tā tu redzi visu savu dzīvi izkārtojamies tev priekšā," atceras Roberts.

Tad viņš apjauta, ka no šāda dzīves izkārtojama viņš negūst prieku. Viņš vēlējās pats noteikt, kur, kā un cik ātri viņa dzīve virzīsies.

Jautājot Robertam, kādēļ, viņaprāt, daudzi tautieši neatgriežas dzimtenē, viņš noteic, ka tur, iespējams, ir dažādi emocionālie un praktiskie aspekti. Ir tādi, kam ir bijis kāds pārdzīvojums, satricinājums, piemēram, lielā krīze, kad latvieši masveidā devās prom. Viņus nepamet sajūta, ka nekas jau nav mainījies, viss ir tā kā iepriekš. Roberts saka, ka tur parādās mūsu uzdevums šeit, Latvijā, mēģināt skaidrot, runāt un teikt, ka lietas ir mainījušās un viss kļūst labāk.

2022. gada janvārī būs pieci gadi, kopš Roberts ir atgriezies Latvijā. Jautāts par trīs galvenajām atziņām, kādas viņš ir ieguvis kopš atgriešanās, viņš teic – Latvijā, ja tu gribi kaut ko izdarīt, ja tu skaidri zini, ko tu gribi izdarīt, tad viss ir ļoti tuvu un visi cilvēki ir aizsniedzami, šeit strādā divu rokasspiedienu princips. Otra viņa atziņa ir, ka ir jābūt tuvumā tiem cilvēkiem, kurus tu mīli un ar kuriem tev patīk pavadīt kopā laiku. Esot kopā ar tuvajiem, tu arī pats izbaudi savu dzīvi ikdienā, nevis ilgojies pēc tās vienas nedēļas, kas pienāk reizi divos mēnešos, kad beidzot varēsi mīļos satikt. Trešā un galvenā Roberta atziņa ir – Latvijā viss ir labi.

Atgriešanos Roberts nenožēlo, bet noteic, ka reizēm uznāk nostalģiskas sajūtas par dzīvošanu ārzemēs. Londonu viņš sauca par savām mājām četrus dzīves gadus. Reizēm esot tāda sajūta, ka tiešām pietrūkst, gribas aizbraukt un paskatīties, kā tur tagad ir.

Viņam apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, ģimene, draugi, ar kuriem kopā veidot uzņēmumu.

“Tas viss dod tādu ļoti spēcīgu iekšējo mieru un ļauj tiešām novērtēt to, kas ir. Nav vairs tā milzīgā nepieciešamība kaut kur skriet un kaut ko mēģināt pierādīt.”

Roberts atzīst, ka viņu vairs nenomāc vēlme pierādīt, ka Latvijā nevar, bet ārzemēs var. Viņaprāt, drīzāk ir tā, ka ar zināšanām, kas ir iegūtas ārzemēs, var mēģināt palīdzēt arī cilvēkiem Latvijā un mēģināt būvēt savu valsti kopā.

Par atgriešanos viņš priecājas katru dienu. Pirmos divus gadus viņš raksturo kā “rozā briļļu periodu”. Būt atkal atpakaļ Latvijā, pa īstam sajust piederību un sākt būvēt savu dzīvi šeit – tā bija brīnišķīga sajūta. Atgriezies Latvijā, Roberts ļoti ātri iepazinās ar nu jau savu sievu.

“Katru dienu es uz viņu skatos un viņa man ir kā atgādinājums – ja es nebūtu atgriezies, visticamāk, mēs nebūtu tur, kur esam tagad.”

Jautājot Robertam, kāds būtu viens vārds, ar ko viņš raksturotu atgriešanos dzimtenē, viņš atbild - mīlestība.