Vai atceries brīdi, kad uzzināji par lielveikala “Maxima” jumta iebrukšanu Zolitūdē? Vai arī tevi pārņēma savāda neticība, kas savijās ar līdzjūtību un bailēm? 2013. gada 21. novembra vakars Latvijas vēsturē ir iegājis ar nacionālu traģēdiju, kas joprojām nemanāmi turpinās. Pār liktenīgo vēlā rudens pievakari gulstas sociālas amnēzijas plīvurs. Pirms trim gadiem valsts simtgades svinību dienā ielās pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai “atcerētos” sabiedrības iztēlotos pirmsākumus. Trīs dienas vēlāk, ikgadējā traģēdijas piemiņas pasākumā Zolitūdē, cilvēku pūļi nebija manāmi. Nav patīkami atcerēties Zolitūdi. Jo Zolitūde ir simbols sašķeltībai, spriedzei, korupcijai un varas bezatbildībai, kas Latvijas sabiedrībā pastāv joprojām.

Tehniskā traģēdija

Kas bija Zolitūdes traģēdijas cēloņi? Publiskajā diskursā par traģēdijas iemesliem joprojām tiek runāts tehniskā valodā: jumts iebruka, jo jumta konstrukcijas bija pārslogotas. Kopnes savukārt bija sastiprinātas ar nepareizajām skrūvēm. Inženiertehnisko kļūdu – apzinātu vai neapzinātu – fiksācija sniedz šķietami izsmeļošu situācijas skaidrojumu. Atbildīgajam inženierim tiesa pirmajā instancē ir piespriedusi cietumsodu. Stāstam ir sākums un it kā arī beigas. Tomēr nepabeigtības izjūta tik un tā ir klātesoša. Sociālā trauma tiek drīzāk apspiesta nekā risināta. Vai Zolitūdes stāstam varētu būt bijis cits sākums – un līdz ar to arī citāds noslēgums?

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X