Jauno SAB direktoru starp politiķiem nemeklē (13)

Bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis par SAB direktoru kļuva 2013.gadā, kad bija toreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa nacionālās drošības padomnieks. Politikas kuluāros runā, ka no Zaļo un Zemniekus savienības Saeimas frakcijas nākušā Bērziņa lēmums virzīt šim amatam Maizīti esot sarāvis viņa attiecības ar toreizējo Ventspils mēru, korupcijā un citos amata noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Lemberga nodemonstrēto spēku “iedot pa rīkli ģenerālprokuroram”, proti, slēgtajā balsojumā panākt Maizīša nepārvēlēšanu uz trešo termiņu prokuratūrā, vēl pāris gadus iepriekš tā dēvētajās “Rīdzenes” sarunās bija slavējis Ainārs Šlesers.

Tomēr 2013.gadā Saeimas balsojums bija atklāts, un Maizītis kļuva par specdienesta vadītāju. Arī 2018.gadā Maizītis pārliecinoši tika pārapstiprināts amatā. Tiesa gan, vēl gada sākumā viņš nezināja, vai politiķi viņam šādu iespēju dos, taču pats Maizītis bija apņēmības pilns darbu turpināt. “Vismaz par to man ir pašam skaidrība, kas nav uzreiz pēc pirmā gada, arī pēc pirmajiem diviem gadiem to ir ļoti grūti noformulēt... Vismaz par to man ir skaidrība, kā tieši SAB var attīstīties starp trim Latvijas drošības iestādēm un kas ir tas iespējami labākais pienesums, kur mēs varam būt partneri mūsu NATO partneriem,” 2018.gada janvārī “de facto” teica Maizītis.

SAB gan pats veic, gan kontrolē NATO un Eiropas Savienības klasificētās informācijas aizsardzību valsts institūcijās. SAB arī pārbauda personas, lai izsniegtu vai pagarinātu speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem.

Maizīša laikā pielaides valsts noslēpumam nav saņēmuši vai arī tās anulētas vairākiem politiķiem – gan Saeimas deputātiem, gan ministriem – no dažādām partijām. Šie specdienesta lēmumi parasti ir izraisījuši amatpersonu publisku sašutumu.

Piemēram, no SAB pielaidi valsts noslēpumam nesaņēmušais Saeimas deputāts Aldis Gobzems (LuK) intervijā “de facto” vēl šī gada sākumā par pielaižu piešķiršanas procesu ļoti kritizēja gan valsts drošības iestādi, gan tās direktoru Maizīti: “Kam ir kaut kāda izpratne par jautājumu, visi zina, ka pielaides – tas ir bizness, ja. Un mēs izbeigsim to biznesu. Nevienā pasaules valstī nav tāda kārtība. Nevienā demokrātijā kaut kāds Maizītis nav augstāks par tautu, un Maizītis neizvēlas ne premjeru, ne prezidentu – neko! Nevienā valstī!”

Tomēr “de facto” uzrunātie NDP locekļi gan uzsver, ka SAB uzdevums izsniegt pielaides būs ļoti būtisks arī turpmāk – jo sevišķi pēc gada, kad būs sanākusi jaunā Saeima un tiks veidota jaunā valdība. Līdz ar ģeopolitiskajiem izaicinājumiem šo kā aktualitāti specdienesta darbā uzsver arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV): “Tas jau nav jautājums, kā mēs bieži vien iedomājamies, par kaut kādiem iekšpolitiskajiem aspektiem. Tas ir jautājums arī par to, ka tai brīdī, kad tiek piešķirts NATO vai Eiropas Savienības noslēpuma pielaides dokuments, mēs uzņemamies lielu atbildību, ka šie cilvēki var doties uz daudzām un dažādām apspriedēm, kas ir klasificētas, konfidenciālas vai ierobežotas pieejamības, un ka šie cilvēki ir pārbaudīti un atzīti par attiecīgi atbilstošiem pēc labākās sirdsapziņas uz tā brīža informācijas pamata. Šeit kaut kāda veida, es teiktu tā, politiski kompromisi vai kaut kas nav iespējami. Un es domāju, noturēt šo latiņu arī nebūs viegli.”

Jau Maizīša nāves dienā SAB apmeklēja tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), kurš saskaņā ar valdības rīkojumu īsteno biroja pārraudzību. Viņš gan nav NDP sastāvā, tomēr publiski aicināja padomi un Saeimu nevilcināties ar jauna “profesionāla, godīga un drosmīga vadītāja” iecelšanu.

Ātra kāda SAB direktora amata kandidāta virzīšana gan ir visai apšaubāma, uzskata drošības iestāžu parlamentārā uzrauga – Saeimas Nacionālās drošības komisijas – priekšsēdētājs Māris Kučinskis (ZZS). Viņš neslēpj, ka neformālas NDP locekļu pārrunas ir bijušas, taču tajās nav apspriesti konkrēti kandidāti. Vienošanās tika panāktas par būtiskiem atlases principiem, stāsta Kučinskis: “Neviens nevēlas, lai viņš tiktu meklēts politiskās aprindās, tātad – “nē” kaut kādai politiskai ietekmei iespējamai. Un otrs ir, ka faktiski ir vēlams, ka viņš iet uz variantu, ka Saeimā viņš tiek apstiprināts bezmaz vienbalsīgi vai ar lielu pārsvaru, kas nozīmē, ka nekāda ļoti strauja kustība šeit arī nebūs. (..) Šī iestāde ir, pirmkārt, ļoti svarīga, ļoti sensitīva, un tādas nejaušības... Neviens nav par to, lai varētu atļauties.”

Kučinska arī uzskata, ka iespējamo kandidātu loks uz SAB direktora amatu nav pārāk liels, taču arī ne ļoti šaurs: “Cilvēkam jābūt zinošam par visu Satversmes uzraudzību, ne tikai par valsts drošību. Tātad viņš var būt ne tikai SABā, bet viņš var būt no drošības iestāžu vidus vai no prokuratūras, vai no tiesībsargu loka – tādi, kas jau ir ieguvuši augstu reputāciju. Otrs kritērijs viņam ir pilnīgi noteikti – tā kā mēs esam NATO sastāvdaļa un strādājam ļoti cieši, SAB ir noteikti pirmā iestāde, kam visciešākie kontakti – tātad viņam ir jābūt pieņemtam arī tādā vidē. Un, protams, jābūt ļoti augstai reputācijai, tas ir trešais nosacījums, lai būtu uzticēšanās.”

Nacionālās drošības padomē, kas izvirza Saeimai SAB direktora amata kandidātu, ir astoņas politiskas amatpersonas – Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, premjers, ārlietu, iekšlietu un aizsardzības ministri un divu Saeimas komisiju vadītāji.

Šobrīd padomē ir pārstāvētas visas koalīcijas partijas un arī opozīcijā esošā Zaļo un Zemnieku savienība.

Lai gan koalīcijā nereti ir bijuši atšķirīgi viedokļi par amatpersonu ievēlēšanu, piemēram, Satversmes tiesā, “Jauno konservatīvo” pārstāvis NDP, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Juris Rancāns nedomā, ka SAB gadījumā gaidāmas līdzīgas nesaskaņas: “NDP formāts ir slēgtais formāts, bet tik daudz var pateikt, ka patiesībā tad, kad runa ir par ļoti svarīgiem un nacionālajai drošībai tādiem būtiskiem jautājumiem, tad arī šajā formātā ir diezgan liela vienotība, un tur tie kašķi ir krietni, krietni mazāki. Tā es varētu to varbūt nokomentēt, ka ir izpratne par būtiskām lietām. Un tur jebkurā gadījumā tā vienošanās tiks panākta, un es domāju, ka tā būs diezgan vienprātīga.”

Kā pirmais savus apsvērumus par SAB šefa kandidātiem Nacionālās drošības padomei piedāvās tās vadītājs, Valsts prezidents Egils Levits. Padomes sekretārs ir prezidenta nacionālās drošības padomnieks Jānis Kažociņš, kas tieši pirms Maizīša desmit gadus vadīja SAB. Ņemot vērā savu lomu NDP, Kažociņš ar Valsts prezidenta kancelejas starpniecību atteicās “de facto” komentēt, kādām būtu jābūt SAB nākotnes prioritātēm.