:format(webp)/nginx/o/2021/09/02/14042816t1hd1c9.jpg)
Jo garāks ceļš, jo vairāk pārsteigumu. Izraēlas Nacionālajā takā, kas vijas pāri Svētajai zemei 1000 km garumā, sastopami visādi brīnumi. Eņģeļi atdara savu namu un pagalmu durvis. No krūmu biezokņiem uzglūn aligatori. Pāri ceļam sprigani lēkšo pāraugušas jūrascūciņas. Nakts tumsu ar spocīgām dziesmām piepilda šakāļi.
Atpakaļceļā uzmanīgi jālavierē starp akmeņiem un ērkšķiem, lai nesasistu nupat iegādātās olas, kas ir teju zelta vērtē. Veiksmīgi nokļūstam lejā, izvelkam no krūmiem somas, atrodam ēnu un ķeramies pie vārīšanas. Ēna te ir uz izķeršanu, pēc brīža mums pievienojas arī divi puiši. Kārtējie cilvēki, kuri brīnās par to, ka mēs, divi latvieši, apņēmīgi soļojam pa Izraēlas Nacionālo taku. Viens no puišiem iesaka šonakt apmesties pie “takas eņģeļa”, citādi pie svaiga ūdens šajā posmā netiksim. Puisis mums iedod “eņģeļa” telefona numuru. Sazvanām un sarunājam iespēju palikt pie viņa.
“Takas eņģeļi” ir neparasts Izraēlas Nacionālās takas fenomens. Tie ir cilvēki, kuri par baltu velti piedāvā pie sevis izmitināt takas gājējus. Viņu kontaktinformācija atrodama internetā. Daži ne tikai izguldina, bet arī gardi pabaro, piedāvā izmazgāt drēbes vai iesaistīties ģimenes pasākumos, piemēram, sabata vakariņās. Kā nu kuram paveicas. Tieši tikpat ļoti atšķiras arī piedāvātās naktsmājas. Kā nojaušam, šovakar mūs sagaida teltsvieta kempingā, bet citi sola teju veselu mājas stāvu nodot gājēju rīcībā. Kas motivē “takas eņģeļus”? Kā nu kuru. Daži paši reiz gājuši pāri Izraēlai un zina, ko tas nozīmē. Citiem bērni devušies obligātajā armijas dienestā vai aizbraukuši studēt uz ārzemēm, un māja stāv pustukša. Citiem vienkārši laba sirds. Šajos platuma grādos jau vispār cilvēki ir ļoti atvērti, izpalīdzīgi un viesmīlīgi.