Jau daudzus gadus esmu diezgan kaislīgs zombiju filmu un seriālu cienītājs. Vienmēr tos skatos ar vislielāko interesi, un varētu teikt, ka uzskatu sevi par labu zombiju pazinēju, kurš lieliski spētu izdzīvot pasaulē pēc nāvējoša vīrusa izplatīšanās. Galvenais – pamatīgi nodrošināties ar konservētas pārtikas rezervēm un kaut kur dabūt katanu (visiem zināms, ka šis samuraju zobens ir pats labākais ierocis cīņā pret staigājošajiem miroņiem).

Idejai par dzīvi postapokaliptiskā pasaulē vienmēr bijis kaut kāds zināms šarms. Tas klasiskais “katrs pats par sevi” un “izdzīvo tikai stiprākais”. Viņdien skatījos, kā kārtējā “Fear the Walking Dead” sērijā tiek izšķaidīts kārtējais zombijs, tomēr lielākā cīņa vienmēr ir nevis ar staigājošiem miroņiem, bet tieši citiem – dzīviem palikušajiem cilvēkiem.

Katra zombiju stāsta sākumā parasti dzīve iet ierastajā ritmā, bet tad pēkšņi masu medijos paziņo par strauju nāvējoša vīrusa izplatīšanos visā pasaulē. Iedzīvotāji sāk haotiski skriet izlaupīt tuvējos pārtikas veikalus, lai bēgtu prom no apdzīvotākajām vietām un iebarikādētos kādos ārpilsētas īpašumos. Ielās parādās armija un tiek izsludināta komandantstunda.

Vēlāk, izdzīvošanas nolūkos, visi sadalās lielākās vai mazākās cilvēku grupās, kurās katrā valda sava hierarhija, kā arī atšķirīgas ētikas un morāles normas. Kādā grupā visi ir izteikti labie, tomēr, nespējot pieņemt sāpīgus lēmumus, viņi ir praktiski nolemti iznīcībai. Citās grupās, kurās visi ir asinskāri slepkavas, arī nekas labs nevar izdoties, jo skaidrs, ka agrāk vai vēlāk viņi vienkārši apslaktēs viens otru.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X