Uz robežas ⟩ Psihiskā veselība šodienas acīm: jārūpējas arī par mūsu senioriem (4)

Kā norāda Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Elīna Vrobļevska, kura pēta projektus un sadarbību veselības aprūpes sistēmā, senioru psihiskās veselības stāvokļa apzināšanu var kategorizēt vairākos aspektos, proti, diagnostika, labklājība, sociālizācija un vispārējais fiziskais stāvoklis. Runājot par kampaņām, kas veltītas senioru garīgajai veselībai, šogad platformā YouTube tika palaista informatīvā kampaņa, kur tiek runāts par dažādiem garīgās veselības izaicinājumiem un kā ar tiem cīnīties. Šajos videoklipos piedalījās arī ģimenes, kurās ir seniors ar garīga rakstura izaicinājumiem, piemēram, demenci, un kuras stāstīja par savu pieredzi un dalījās padomos. Tiesa, ekspertes ieskatā lielāks fokuss būtu jāliek uz preventīvo darbu un diagnostiku, vienlaikus informējot un izglītojot sabiedrību, ka arī senioriem mēdz būt tādi paši sarežģījumi kā, piemēram, jauniešiem, proti, depresija.

Vrobļevska arīdzan norāda, ka tuviniekiem jāseko līdzi tam, lai seniori būtu sociāli aktīvi, jo tas potenciāli varētu novērst nomāktību un depresijas parādīšanos. Tāpat seniorus jāizglīto psihiskās veselības jautājumos, mudinot viņus nekautrēties atklāti runāt ar tuviniekiem, ja šāda veida problēmas parādās.

Sociālā antropoloģe Anna Žabicka šobrīd Vīnes Universitātē raksta disertāciju un pēta novecošanos Latvijas lauku teritorijās, kā arī apskata personīgo un sociālo novecošanas pieredzi vienā no Latvijas pansionātiem. Tāpat pētniece fokusējas uz rūpju jautājumu, apskatot aprūpētāju un pansionāta iemītnieku attiecības, kā arī apskata šī pansionāta nozīmi attiecīgajā lauku teritorijā.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem pētniecei bijis tas, cik lielu nozīmi konkrētais pansionāts ieņem kopienā. “Tas, ko es redzu, ir, ka šis pansionāts ir lielākais darba devējs konkrētajā kopienā (..) Pansionāts gan uztur un paplašina dzīvību šajā kopienā, gan arī uztur esošās attiecības un dzīvesveidu,” norāda Žabicka. “Parasti mēs uz šiem pansionātiem skatāmies kā uz tādu kā dzīves beigu posmu, taču patiesībā šie pansionāti ir ārkārtīgi dzīvi.” 

Pievēršoties psihiskās veselības aspektiem, eksperte kā vienu no problēmām min faktu, ka liela daļa senioru ir nediagnosticēti. “Ar to es domāju gan demenci, gan nomāktību, gan trauksmi (..) Ir gadījumi, kad teju visi apkārtējie zina, ka konkrētajam senioram ir demence, bet ar to nekas netiek darīts. Taču ir būtiski saprast, ka diagnozi nav vērts uzstādīt vien uzstādīšanas pēc; to ir vērts darīt tad, ja mēs pēc tam nodrošinām konkrētajam indivīdam garīgās veselības aprūpes pakalpojumus,” skaidro pētniece. “Runājot par novecošanos, mums Latvijā aizvien valda tāds nacionāli romantisks skatījums un prevalē uzskats, ka reemigrācija un dzimstība mūs izglābs. Par to tiek gari un plaši runāts, taču mēs aizmirstam par tiem cilvēkiem, kas mums jau ir. Šāds skatījums mums neļauj pievērsties realitātei. Tiesa, labi ir tas, ka pašreizējā nacionālās attīstības plānā tiek runāts par novecošanos un izaicinājumiem.”

Žabicka norāda, ka demences pacientiem ir nepieciešama īpaša pieeja, piemēram, telpu iekārtojumam jābūt atmiņu veicinošam, jāpielāgo apgaismojums, krāsas, jānodrošina atmiņu veicinošas nodarbības u.c. Tādu sociālās aprūpes centru, kas Latvijā nodrošinātu šādu pieeju, nav daudz. Diemžēl daudzi demences pacienti Latvijā atrodas vispārēja tipa centros, kur jau tā ir nepietiekams darbinieku skaits un kur viņi nesaņem vajadzīgo uzmanību.

Vēl viens būtisks aspekts ir senioru vientulība, kas var novest pie nomāktības un depresijas, turklāt ne visi seniori labi iejūtas institūcijās. “Bija gadījumi, kad mēs pansionāta iemītnieces vedām aplūkot viņu dzimtās mājas, pēc kurām viņas tik ārkārtīgi ilgojās. Man sirds lūza, redzot, cik lielas ilgas viņām ir pēc šīm vietām,” stāsta Žabicka, piemetinot, ka īpaši smagi seniori pārdzīvo gadījumos, kad pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņi tiek nogādāti uzreiz uz pansionātu, izslēdzot iespēju atvadīties no savām mājām. Tāpat institūcijās bieži trūkst emocionāla atbalsta sniedzēju, kas palīdzētu cilvēkiem, nonākot pansionātā. Rezultātā cilvēks jūtas nomākts un skumjš, un tas var novest pie depresijas, kas nereti netiek atpazīta un ārstēta darbinieku trūkuma dēļ.

Runājot par ideālo aprūpi klientiem, nevar nerunāt par darbinieku atalgojumu, saka eksperte. Konkrētajā pansionātā, kur Žabicka uz laiku uzturējās pētījuma ietvaros, vadība labprāt vēlētos palielināt darbinieku atalgojumu, bet tad būtu jāceļ pakalpojumu maksa, kas savukārt rada jautājumu: kurš to varētu atļauties? - jo jau pašreizējās cenas nereti ir liels finansiālais slogs tuviniekiem. Kā rRisinājums varētu būt lielāka pašvaldību iesaiste, kā jau tas pašlaik ir Rīgas un Tukuma gadījumā, kad viss finansiālais slogs negulstas tikai un vienīgi uz konkrētu indivīdu. Tāpat noteikti jāfokusējas uz personāla nodrošināšanu, jo, kā norāda pētniece, vairākos aprūpes centros nav pat ģimenes ārsta, par kapelāniem un citiem speciālistiem nemaz nerunājot. Kā vēl vienu problēmaspektu eksperte min privātuma jautājumu: daudzos pansionātos vienā istabiņā mīt divi vai pat vairāki cilvēki.

“Ideālā gadījumā iekārtojumam jābūt tādam, kur cilvēki var dzīvot pa vienam,” tā speciāliste. Viņas ieskatā primārās palīdzības sniedzējiem, kas tiek pieņemti darbā pansionātā, nevajadzētu prasīt obligātu iepriekšēju pieredzi; tādējādi varētu veicināt jaunu darbinieku pieplūdumu, un vienlaikus pansionāts šos jaunos darbiniekus varētu nosūtīt uz dažāda veida kursiem zināšanu ieguvei. Par šiem kursiem saņemtas pozitīvas atsauksmes, un no šādu kursu apguves iegūtu kā darbinieks, tā klients, secina Žabicka.

Raidījumā uzklausām arī Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājas Aijas Barčas teikto. Viņas norāda, ka attiecībā uz psihisko veselību seniori nebūt nav tik atšķirīgi no jauniešiem. “Arī senioriem, tāpat kā jauniešiem, ir nepieciešama komunikācija un saziņa ar citiem cilvēkiem,” skaidro Barča, norādot, ka vissmagākā situācija ir ar vientuļajiem pensionāriem, kuru tuvākie draugi un radi ir jau devušies aizsaulē. Viņa norāda, ka labs pakalpojums ir t.s. aprūpe mājās, kad pie vientuļā seniora ierodas pašvaldības darbinieks, kas ar sirmgalvi aprunājas un palīdz veikt nepieciešamākos mājas darbus.

Tāpat nozīmīgs problēmjautājums ir viedokļu nesakritības vienas ģimenes ietvaros attiecībā uz veselības jautājumiem, piemēram, jautājumā par vakcināciju senioram var būt pozitīva nostāja, bet pārējiem ģimenes locekļiem - negatīva. Šis un citi jautājumi senioros rada bailes un nedrošību, saasinot garīgās veselības traucējumus, tāpēc Barča aicina seniorus nebaidīties meklēt palīdzību, ja tāda ir nepieciešama. Seniori, kas ir vērsušies centros pēc palīdzības, ir ļoti apmierināti ar saņemto palīdzību un dažādajām iespējām: kustību terapiju, mākslas terapiju, iespēju aprunāties ar speciālistiem u.c.

Tāpat uzteicams fakts, ka ģimenes ārsti ir kļuvuši senioriem tuvāki. Arī vakcinācija pierādījusi, ka ir iespējams pakalpojumu nogādāt pie seniora mājās, neapgrūtinot viņu ar došanos ārpus mājām. Noslēgumā Barča pateicas mediķiem, kas šajā sarežģītajā laikā turpina rūpēties par pacientiem, tostarp senioriem, kas nereti mēdz viegli satraukties un nebūt nav tie vieglākie pacienti.

"Kopējiem spēkiem mēs tiksim pāri!" rezumē Barča. "Noslēgumā vēlētos aicināt garīgās veselības speciālistus vairāk publiski runāt par iespējām, kādas var saņemt seniori, jo nereti sirmgalvjiem vajadzīgs iedrošinājums, lai spertu pirmo soli."

Visus projekta "Uz robežas" rakstus meklē ŠEIT

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.