Pēdējā laikā Latvijas sabiedrības nacionālkonservatīvajā segmentā ir vērojamas histēriskas uzvedības izpausmes. Ar apzīmējumu “nacionālkonservatīvs” es domāju politisko nostāju kopumu, ko raksturo retorika par latviešu nācijas politiskajām tiesībām, latviešu valodas un kultūras nostiprināšanu publiskajā telpā un pārliecība par vēsturisku, pat dievišķu, taisnīgumu, kas sekmējis Latvijas valsts izveidi. Šīs politiskās ideoloģijas dedzīgākajiem aizstāvjiem ir raksturīga arī skeptiska attieksme pret viendzimuma partnerattiecībām, piesardzība jautājumā par citu etnisko kopienu tiesībām Latvijas valsts teritorijā, kā arī ietiepīga nevēlēšanās saredzēt institucionāla rasisma sekas Latvijā un pasaulē.

Rodas iespaids, ka patlaban šie ļaudis kļūst īpaši nemierīgi. Notikumi pie Baltkrievijas-Polijas robežas ir aktivizējuši retoriku par “kreisajiem”, “marksistiem”, “velkomistiem”, “liberāļiem” utt. Tas arī ir saprotams, jo migrācijas tēma ir viņu vienīgais patiesi ietekmīgais politiskais jājamzirdziņš. Ja latviešu nācijas tiesības konfliktē ar vispārpieņemtām cilvēktiesību normām, tad izvēle ir skaidra – latvieši pirmajā vietā. Jebkura persona, kas mēģina objektīvi vērtēt ģeopolitisko saspīlējumu, tiek kariķēta kā “tautas ienaidnieks”, turklāt neslēpti agresīvā un pat vardarbīgā tonī.

Tai sabiedrības daļai, kas nevēlas identificēties ar pieaugošo nacionālkonservatīvo trauksmi, nevajadzētu piedalīties polarizējoša diskursa atražošanā. Drīzāk ir nepieciešams vēsturisks skatījums uz iemesliem, kuru dēļ Latvijas sabiedrība nevis sarunājas, bet bļaustās vai runā čukstus. Kāpēc publisko telpu caurvij dziļa neuzticība un bailes, kā arī nepārejošs satraukums par radniecības saitēm?

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X