Vienu nakti pie auss trokšņo armija, bet otru – kārtīga krievu ballīte. Vienu dienu priecājos par hameleonu amizantajām izdarībām uz takas, bet otru – ilgojos pēc aligatoriem. Vienās vakariņās ēdam pie miskastēm atrastus konservus, bet otrās – ieturamies dārgā ēstuvē. Ko lai saka, 1000 km garā Izraēlas Nacionālā taka ir kontrastiem bagāta. Netrūkst arī saules, klinšu un banānu plantāciju.

Uzslienam telti, bet pēc brīža saprotam, ka esam nonākuši trīs dažādu, bet vienlīdz briesmīgu muzikālo gaumju krustpunktā. No dažādām pusēm mūsu virzienā lido apšaubāmas kvalitātes mūzika, kas savijas šaušalīgi bezgaumīgā kakofonijā. Nekad neesmu sapratusi, kāds tam ir iemesls, bet tā ir neapgāžama dzīves patiesība – jo briesmīgāka mūzika, jo skaļāk tā tiek atskaņota. Īpašu gaisotni šai skaņu izgāztuvei piešķir kokos sakārtās lampiņas. Cilvēki ar aliņiem un lieliem alus vēderiem laiski gozējas pludmalē. Nākot tuvāk nakts stundai, troksnis nerimstas, gluži otrādi. Sāk sarasties arī briesmīgās mūzikas īpašnieki, un mums nākas secināt, ka esam iekārtojušies netālu no rupjas un skaļas krievvalodīgo kompānijas, kas mūsu nomoda stundas piemētā sulīgiem lamuvārdiem. Kaut kāds ballīšu kempings, ne normāla gulēšanas vieta! Te vispār ir klusā stunda? Godīgi sakot, viens no sliktākajiem kempingiem, kādā esmu bijusi. Un viens no dārgākajiem.

Pēc dabā pavadīta laika tagad piemetas sajūta, ka esam nonākuši paralēlajā dimensijā. Gribam atpakaļ pie dabas. Pie hameleoniem un šakāļiem. Kaut vai pie aligatoriem.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X