Feminisms ir cīņa par sieviešu tiesībām, kas vairumam asociējas ar rietumu pasauli, daļai - ar pārspīlētu dzimuma manifestāciju un vēl dažiem - ar naidu pret vīriešiem. Negrasos šajā rakstā uzsākt diskusijas par šīm tēmām, jo manā izpratnē feminisms nav nekas sarežģīts. Tā ir apzināšanās, ka sievietes vēl joprojām nav līdztiesīgas daudzās dzīves un sadzīves jomās, tāpēc tiesīgas sevi aizstāvēt un par savām tiesībām cīnīties. 

Feminisms nav Rietumeiropas atklājums. To pazīst arī Ķīnā, Indijā, Afganistānā un Nigērijā, jo feminisma vēsture ir globāla. Amerikānietes Lucijas Delapas jaunākais pētījums publikācijas formā „Feminisma globālā vēsture“ (Lucy Delap, ”Feminisms: A global history”, The University of Chicago Press) dod vielu plašām pārdomām par šo tēmu. Starp citu, feministi mēdz būt arī vīrieši, kas saprot sieviešu tiesību cīņas jēgu un loģiku. Tieši viņu līdzdalība piešķir feminisma kustībai jaunas trajektorijas un dod cerību, ka ar laiku šie jautājumi tomēr kādreiz tiks atrisināti.

Feminisma sākumi datējami ar pagājušā gadu simteņa sākumu un jau piedzimstot ietver sevī paradoksu. Proti, vienai daļai sieviešu pienākas tādas pašas tiesības kā vīriešiem, taču šī privilēģija neattiecas uz pilnīgi visām sievietēm. Tātad feminisms sākumā cīnās tikai par augstākas sabiedrības sieviešu līdztiesību ar vīriešiem, bet šie paši noteikumi neattiecas uz strādniecēm, zemu atalgotām sievietēm un kristīgajai ticībai nepiederošajām, melnādainajām, lesbietēm, biseksuālajām vai sievietēm invalīdēm.