1943. gada 25. jūlijā pēc Itālijas diktatora Benito Musolīni gāšanas Ādolfs Hitlers sāka gudrot plānu, kā savā varā sagrābt Vatikānu, nolaupīt pāvestu Piju XII un ieslodzīt viņu pilī Vācijā.

Ģenerālim jau bija aizdomas par to, ko Hitlers varētu no viņa gribēt, jo trīs dienas iepriekš Romā bija iemaršējuši vācu karavīri, atraduši Musolīni un viņu atbrīvojuši no gūsta. Volfam bija jānodrošina Musolīni varas atgūšana nacistu kontrolētajos Itālijas ziemeļos un jāpārliecinās, ka viņš seko nacistu noteikumiem.

Tomēr šīs tikšanās laikā Volfam tika dots arī kāds slepens uzdevums. Piezīmēs, kuras Volfs veica tikšanās ar Hitleru laikā, rakstīts:

“Es gribu, lai tu ar savu armiju pēc iespējas ātrāk okupē Vatikānu, savāc dokumentus, mākslas dārgumus, bet pāvestu un kūriju aizved uz ziemeļiem. Es negribu, lai pāvests nokļūst sabiedroto rokās vai arī tiek pakļauts politiskajam spiedienam.”

Volfam nebija izvēles, tāpēc viņš piekrita veikt šo misiju. Tiesa, viņu pārņēma šaubas. Viņš zināja, ka tāda rīcība nepatiktu katoliskajai pasaulei, kā arī tiktu asi kritizēta no citu nāciju puses. Tas viss pamatīgi kaitētu Itālijai. Turklāt Volfs pats bija katolis un pāvestu uztvēra kā viņa reliģijas lielāko aizstāvi. Lai arī viņiem bija atšķirīgi uzskati, Volfs pāvestu un Hitleru uzskatīja par diviem saviem elkiem, tāpēc negribēja konfliktu ne ar vienu no viņiem.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X