Pandēmija nebeidzas, kā agrāk cerēts. Ar ko jārēķinās? (33)

Aizvien būs jāmeklē, kā papildus vakcinācijai sadzīvi un ekonomisko aktivitāti sabalansēt ar ierobežojošiem un piesardzības pasākumiem. Pasaules veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss novembra vidū preses konferencē norādīja: “Neviena valsts nevar vienkārši izvakcinēt savu ceļu no pandēmijas. Tas nav – “vakcīnas vai”, tas ir - “vakcīnas – un.””

Tas ir pretēji tam, uz ko vēl pirms gada, pusotra cerēja gan Latvijas, gan citu valstu eksperti, politiķi un sabiedrība. Pirms gada, sagaidot pirmās vakcīnas toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele (A/P!) sacīja: “Vakcīna ir mūsu biļete uz salīdzinoši normālu, ierastu dzīvi, kāda tā bija pirms Covid-19.”

Taču tā nenotika. Vīruss mainījās un kļuva agresīvāks un valstis pieļāva kļūdas - tostarp Latvija, laikus neieviešot stingru ierobežojumus un nespējot panākt vajadzīgo vakcinācijas aptveri. Kaut arī vakcinācija vairs nesola viennozīmīgu izeju no pandēmijas, tomēr nav mainījusies tās nozīme, lai pēc iespējas vairāk novērstu smagu saslimšanu un nāvi.

“Vispirms mums vajag izvakcinēties no pārpildītajām slimnīcām. Un tur vienīgais risinājums ir senioru un riska grupu vakcinācija,”

uzsver P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis.

Vienlaikus šai jaunajai realitātei būs jāpiemērojas un jāpieņem, ka agrākie priekšstati par atgriešanos “normālajā dzīvē” vairs var nebūt aktuāli. Spāņu gripa savulaik gan pēkšņi pazudusi pēc četru piecu gadu plosīšanās, bet nav pamata paļauties, ka tā notiks šoreiz.

Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis pieļauj “Drīzāk ir jārēķinās ar to, ka šī slimība būs tā sacīt nevis epidēmiska bet endēmiska, neapšaubāmi šai slimībai ir sezonāls raksturs un sezonās būs, bet mēs ceram, ka daudz labāk pratīsim cīnīties ar šo te slimību.”

Ko tas nozīmēs mūsu ikdienai Dumpis kā piemēru min Dānijas un Zviedrijas praksi - tur saslimstība kāpj, taču slimnīcas nav pārslogotas un ierobežojumi mijas ar brīvības periodiem: “Pagaidām mēs vērojam ar interesi šīs valstis un iezīmējās tas nākotnes scenārijs. Ka mēs dzīvojam normālu dzīvi, bet kādu mēnesi, piemēram, ejam nevis lokdaunā, bet valkājam maskas vai strādājam no mājas Tad, kad šis vilnis pāriet, tad atkal atgriežamies normālā dzīvē un laiku pa laikam, iespējams, vēl balstvakcinējamies.”

Ilgstoša krīze gan nozīmē arī sabiedrības nogurumu un pieradumu, tostarp pie augstiem mirstības rādītājiem, kas šobrīd ir pat vairāki desmiti Covid-19 izraisītu nāvju dienā. Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers atzīst, ka to apliecina arī objektīvā riska un tā vērtējuma rādītāji par kovida laika posmu no 2020. gada līdz līdz šī gada pavasarim, vasarai.

“Tur tā līkne – objektīvā riska līkne iet brīžiem uz augšu, brīžiem uz leju. Bet cilvēka tas riska vērtējums ir apmēram tāds pats, kā bija no sākuma 2020. gada pavasarī. Mēs apmēram konstanti saglabājam to savu priekšstatu konstantā līmenī, kas apstiprina tēzi, ka statistika pati par sevi nav nekas cilvēka uzmanību mainošs,” viņš skaidro. Mainīt to savukārt var palīdzēt stāsti un paša pieredze, kā arī skaidra un noteikta rīcība no valdības puses. Austers spriež: “Viena no lietām, ko var no ārpuses mēģināt ietekmēt un par ko beigās visi būtu priecīgi – sākt domāt ilgākā perspektīvā. Jo tas, ka šobrīd ir noticis gan atsevišķu sabiedrības locekļu galvās, gan viņus pārstāvošu politiķu galvās, tas ir tāds īstermiņa risinājums visam.

Un, kas ir vēl dīvaināk, arī uzņēmēju galvās lielā mērā tas ir bijis klātesošs.”

Ilgtermiņa vīrusa klātbūtne gan prasa arī cita veida gatavību. Taču starpinstitūciju koordinācijas grupa Covid-19 krīzes vadībai tālākā nākotnē īsti nelūkojas, jo pat daudzi aktuālie risinājumi iestrēgts sanāksmēs, interešu sadursmēs, kā arī ļaujoties atslābumam mierīgākos apstākļos. “Ja mēs paskatāmies uz mūsu vakcinācijas kampaņu, tā mums ir tādos viļņos. Mēs īsā laikā izveidojam milzīgas vakcinācijas kapacitāti, pieprasījums krītas, mēs atkal likvidējam visu, ko esam uzbūvējuši, samazinām apjomu. Tad mēs nonākam rudens viļņa priekšā, atkal ir šie lēmumi.. Un ļoti grūti ir plānot un veidot sistēmu, ja mums ir šādā veidā,” saka Valsts kancelejas un arī šīs grupas vadītājs Jānis Citskovskis.

Kā attīstīt veselības aprūpes sistēmu turpmākai kovida klātbūtnei, Veselības ministrija gan plānojot. Praktisks rezultāts šai plānošanai ir tieši slimnīcu lielākas jaudas, lai vajadzības gadījumā būtu vieta 3000 kovid pacientu. Tomēr rēķinoties ar ilgstošu vīrusa klātbūtni, ne mazāk svarīgi ir arī citi aprūpes līmeņi. Piemēram, ģimenes ārsti jau sen prasa vēl vienu palīgu prakses darbā - trešo māsu. Sarunā ar “de facto” vēl rudens sākumā to uzsvēra arī ģimenes ārste, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska.

Virzības šim priekšlikumam gan īsti nav bijis.

Ģimenes ārsta komandas paplašināšanai konceptuāli piekrīt arī Veselības ministrijā, taču vēlējuma izteiksmē. “Šis iekšā vēl noteikti nav nākošā gada budžetā, bet katrā gadījumā mums ir jāmodelē visas situācijas un jādomā, kā tikt galā ar konkrētajiem pārbaudījumiem,” saka ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka. Lielākais uzsvars gan arī turpmāk paliks uz vakcināciju kā stūrakmeni cīņai ar agresīvo vīrusu. un nav izslēgts, ka būs arī vēl cita veida vakcīnas, pie kuru izstrādes notiek darbs.