“Vīrieši nezina, ko viņi grib!” uzstāj dāmas, kas nogurušas no pretējā dzimuma sūtītajiem neskaidrajiem signāliem - te viņš alkst ko nopietnu, te atkal vēlas baudīt brīvību, te tu viņam esi vajadzīga, te atkal viņš tev neko nevar solīt; „Vīrieši ir kā bērni,” ar skumju nopūtu konstatē sievas, kuru vīri bez viņam netiek galā, un visa atbildība jāuzņemas pašām. It kā sarežģīti, bet varbūt tomēr ne, jo, lai šādās situācijās ieviestu kārtību un harmoniju, protams, var mainīt partneri, bet vēl iespējams mainīt iesīkstējušos priekšstatus. Varbūt tiešām vīrietim viss nav jādara un jāzina pašam, un varbūt tiešām sievietei attiecības ir jāvirza pašrocīgi…

Tradicionālās vīriešu kā iekarotāju virzītas attiecības ir kultivētas un romantizētas gadsimtiem ilgi, un šis uzstādījums ir iecementējies lielākās sabiedrības daļas negrozāmajos priekšstatos par to, kā jāizskatās attiecību fāzēm: vīrietis aicina uz tikšanos, vīrietis pērk ziedus, vīrietis izmaksā kafiju vai restorānu, vīrietis pirmais aizsūta ziņu pēc randiņa, vīrietis aicina uz otro tikšanos, vīrietis bildina, vīrietis uzbūve māju, nosit čūsku un iestāda koku, vīrietis strādā un nodrošina ģimeni, un sievietes darbs visu šo laiku ir vienkārši būt skaistai un rūpēties par saimniecību un pēcnācējiem, kad tie rodas. Saprotams, ka tas ir diezgan vienpusējs darbs un var būt visai nogurdinoši. Ik pa laikam gan parādās iedrošinājumi sievietēm pašām aizsūtīt to nolādēto liktenīgo ziņu pēc pirmās tikšanās, uzaicināt puisi pašai kaut kur vai vismaz samaksāt par savu dzērienu, tomēr vairums šajā jautājumā joprojām ir stagnātiski noskaņoti.

Sievietes vadītas attiecības nenozīmē gluži izmisīgi skriet pakaļ vīrietim, bet gan to, ka šo nogurdinošo iniciatīvas un atbildības nastu partneri var dalīt līdzvērtīgi vai arī ļaut sievietei diktēt noteikumus, kam vīrietis pakļausies. Ja vien attiecību izpildījums ir pretrunā ar to, ka tikai vīrietis ir dominējošais savienībā un lēmumu pieņemšanā, tad tās var uzskatīt par sievietes vadītām attiecībām. Latvieši tam jau izsenis ir ieviesuši gan nicīgu apzīmējumu “būt zem sievas tupeles”, gan vienlaicīgi rosinājuši sievietes būt gudrām, ļaujot vīrietim domāt, ka viņš ir ģimenes galva, kamēr pašas viltīgi ieņem kakla lomu, kas to galvu groza. Un patiesībā, ja tā labi padomā par pazīstamo radinieku un draugu attiecībām, var atklāties, ka ne viens vien zināms pāris jau dzīvo šādās attiecībās: jaunkundze un jaunskungs, kas visus sadzīviskos izdevumus dala precīzi uz pusēm, opītis, kas nerunā pretī omītei, onkulis, kas visu algu atdod savai sievai, tante, kas pērk vīram apakšbikses un atgādina, kad apgriezt nagus un ieiet dušā, trešās pakāpes māsīca, kas ir galvenā apgādātāja ģimenē un kuras laulenis ieņēmis mājsaimnieka lomu.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X