Pēdējā pusotra gada laikā sociālā politika Latvijā ir attīstījusies straujāk nekā visā aizvadītajā desmitgadē. Pēc finanšu krīzes ieviestais taupības režīms faktiski apturēja jebkādu sistēmisku rīcībpolitikas izstrādi, jo valstij “nebija naudas”. Tomēr kopš 2020. gada sākuma, kad Valsts kontrole publicēja kritisku ziņojumu par nabadzības mazināšanas politiku, ir pieņemti vairāki būtiski lēmumi un fiksēti rīcībpolitikas atskaites punkti, tostarp Mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets.

Valsts kontroles ziņojums konstatēja to, kas ikvienam sociālās politikas pazinējam bija skaidrs jau sen: valsts izvirza retoriskus mērķus, kuru īstenošanai pietrūkst koordinētas rīcības, skaidras metodikas un jēgpilna izvērtējuma, kas ļautu īstenot nepieciešamos uzlabojumus. Piemēram, pastāv pabalsti, kam nav nekādas pozitīvas ietekmes uz nabadzības mazināšanu. Turklāt, kā 2020. gada vasarā secināja Satversmes tiesa, pabalstu apmēri un ienākumu sliekšņi tiek noteikti patvaļīgi, bez jebkādas metodoloģijas.

Tieši Satversmes tiesas lēmumu ietekmē tika palielināti ienākumu sliekšņi: garantētais minimālais ienākums (GMI) pieauga no 64 EUR uz 109 EUR, savukārt trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis pat vairāk nekā dubultojās no 128 EUR uz 272 EUR. Tomēr vēl svarīgāk par summu palielināšanu bija noteikt skaidru metodi pabalstu un ienākumu sliekšņu aprēķinam.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X