Kāpēc uz galvas mums ir vairāk matu nekā citur? (4)

Vispirms ir svarīgi saprast, kāpēc dzīvniekiem vispār ir kažoks. Tas tiem palīdz saglabāt siltumu aukstumā, bet nepārkarst saulē. Cilvēki evolūcijas ceļā atbrīvojās no kažoka, jo siltumu varēja saglabāt ar uguns, pajumtes un apģērba palīdzību.

Tas izskaidro to, kā mūsu senči varēja izdzīvot bez ķermeņa apmatojuma, tomēr ne īsti to, kāpēc apmatojums laika gaitā pazuda, tomēr saglabājoties uz galvas. Apmatojuma trūkums cilvēkam, šķiet, deva kaut kādas evolucionārās priekšrocības. Pastāv trīs galvenās teorijas par to, kādas šīs priekšrocības varēja būt, rakstīts zinātnes izdevumā “Live Science”.

Pirmkārt, biezs kažoks karstajās dienās lika senajiem cilvēkiem pārkarst. Ja tu uzvilksi milzīgu kažoku dienas vidū Āfrikas savannā, tad tev neizbēgami būs pārāk karsti. Vai nebūtu patīkami tādā gadījumā to novilkt? To arī cilvēks izdarīja.

Turklāt evolūcijas ceļā mums izveidojās lielāks daudzums sviedru dziedzeru. Ja mums būtu palicis kažoks, tas nozīmētu, ka tas būtu piemircis ar sviedriem, kas savukārt pietiekami neatvēsinātu mūs.

Tiesa, šī teorija neizskaidro dažas specifiskas lietas par cilvēka apmatojumu, piemēram, kāpēc vīrieši mēdz būt spalvaināki nekā sievietes. Turklāt jāņem vērā, ka cilvēka ķermenis joprojām ir klāts ar lielāku vai mazāku apmatojumu, izņemot plaukstas, pēdu apakšu, lūpas un dažas citas vietas.

Hormons, kas organismā parādās pubertātes laikā, var dažās ķermeņa vietās apmatojumu padarīt garāku, biezāku vai likt tam iegūt izteiktāku krāsu. Tomēr gari, bieži taisni mati aug tikai uz mūsu galvas.

Otra teorija ir tāda, ka senais cilvēks daudz laika pavadīja ūdenī. Kažoks bija pārāk smags, lai cilvēks varētu ērti un veikli peldēt, tāpēc beigu beigās tas izzuda. Tiesa, nav pierādījumu, ka cilvēks savā evolucionārajā pagātnē tiešām būtu daudz laika pavadījis ūdeni, tāpēc pētnieki šo teoriju bieži uzskata par maz ticamu.

Trešā teorija izvirzīta 2003. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Proceedings of the Royal Society B: Biological Sciences”. Tā saistīta ar ektoparazītiem, kas mēdz dzīvot uz būtnes ādas un apmatojumā. Šie parazīti, kuru vidū ir arī blusas, ērces un utis, ir galvenais slimību un mirstības cēlonis dažādu sugu vidū. Kaila āda ektoparazītiem nav tik tīkama, tāpēc evolūcijas ceļā cilvēka apmatojums kļuva mazāks, lai tajā neiemājotu parazīti. Tomēr tas joprojām neatbild uz jautājumu, kāpēc mati mums joprojām ir uz galvas.

Tā kā mēs pārvietojamies uz divām kājām, galva bieži ir pakļauta tiešiem saules stariem. Ekvatora tuvumā, kur dzīvoja pirmie cilvēki, saule ir diezgan spēcīga, tāpēc mati palīdzēja cilvēka galvai nepārkarst. Mati ir tāda kā “iebūvētā cepure”.

Mati arī palīdzēja vēsākās naktīs saglabāt siltumu. Mūsu smadzenes ir relatīvi mazas, salīdzinot ar pārējo ķermeni, tomēr tās ir ļoti dzīvīgas vielmaiņas ziņā. Aktivitātes rezultātā rodas siltums, tāpēc mati palīdz šim siltumam uzreiz neaizplūst prom.

Protams, zināma loma arī ir seksuālajai pievilcībai. Cilvēks savus matus bieži uztver kā pāva asti, ar kuru pievilināt pretējo dzimumu. Visticamāk, to darīja arī senie cilvēki, tiesa, mati ļoti slikti saglabājas fosilijās, tāpēc zinātniekiem nav daudz materiāla, lai noskaidrotu, ko senais cilvēks pasāka ar saviem matiem – kādas frizūras tas mēdza veidot.