Atspoguļojot situāciju uz Polijas-Baltkrievijas robežas, žurnālistiem nākas saskarties ar dažādiem apgrūtinājumiem – piemēram, piekļūšana robežai ir gana ierobežota, kas nereti liek žurnālistiem vadīties no sekundāriem avotiem.
Žurnālistiem ir jāspēj strādāt arī šādos, proti, krīzes apstākļos, un, vērtējot sabiedrisko mediju, īpaši Latvijas Televīzijas (LTV), par ko izskanējusi virkne pārmetumu, veikumu, Latvijas Mediju ētikas padome uzskata, ka kopumā tiek veidoti daudzpusīgi un visaptveroši sižeti.
Situācija uz Polijas-Baltkrievijas robežas tiek atspoguļota no daudzām šķautnēm,
ietverot viedokļus un redzējumu gan no Polijas, Eiropas Savienības un NATO, gan no Baltkrievijas un Krievijas puses. Tāpat visaptveroši tiek stāstīts arī par uz robežas “iestrēgušajiem” bēgļiem, kas burtiski tiek izmantoti kā ieroči šajā krīzē. Ja raugāmies uz atsevišķiem LTV sižetiem, dažkārt patiesi varam novērot kļūmes vai subjektīvu lēmumu pieņemšanu, kas citiem var šķist kā neprofesionāla rīcība.
Taču nav nekāda pamata domāt, ka LTV sižetos ir redzamas profesionālās ētikas kļūdas un medijs nav darbojies sabiedrības un valsts interesēs.
Latvijas Mediju ētikas padomes viedoklis un situācijas izvērtējums ir balstīts žurnālistu profesionālās ētikas un mediju ētikas pamatos, un, pat ja sabiedrisko mediju “dārzā ir vērojami daži akmeņi”, tas nedod tiesības politiķiem izdarīt spiedienu un iejaukties mediju, it īpaši sabiedrisko, redakcionālajā darbībā un neatkarībā.
Atgriežoties pie iepriekš pieminētās kritikas, ir skaidrs, ka konstruktīva un pamatota kritika ir vēlama un vajadzīga – kā politiķu, tā arī žurnālistu darbā. Ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, ievērojot vispārpieņemtās komunikācijas un ētikas normas. Taču publiskajā telpā izskanējušie viedokļi bieži vien tiek pārprasti, pārspīlēti vai interpretēti konkrētā veidā. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ ir vērojami gadījumi, kad žurnālisti politiķu izteikumus ir uzvēruši pārāk saasināti, viennozīmīgi saredzot tos kā politisko spiedienu un draudus demokrātijai.