Ingai ir hroniska depresija un neiroloģiska slimība — fibromialģija. Cēloņi sievietes veselības stāvoklim meklējami bērnībā — Inga divreiz tika izvarota. Tolaik viņas dzīvību izglāba cilvēki, kuri pat neapzinās, ka Ingai ir palīdzējuši, bet tā nebija ne viņas ģimene, ne likumsargi. Pārdzīvojumi, ko viņa glabāja sevī, saēda sievieti no iekšienes.
"Diemžēl es nevaru strādāt, bērnībā piedzīvoto traumu dēļ un tādēļ, ka man netika sniegta nekāda veida psiholoģiskā palīdzība, man izveidojās hroniskā depresija, kas pārgāja arī fiziski [fibromialģijā — red. piezīme], līdz ar to es nekad mūžā vairs nevarēšu strādāt," stāsta Inga.
"Tāpēc es gribēju šeit ierasties, lai pastāstītu cilvēkiem, ka to nedrīkst slēpt, par to ir jārunā ļoti atklāti.
Jārunā ir ne tikai cietušajiem, bet arī ģimenēm un draugiem, kā viņi to redz no malas un kā tas ietekmē arī viņus, jo seksuālās vardarbības trauma ir ļoti liela, tāpēc es domāju, ka par to ir jārunā visiem! Līdz šim es esmu ievērojusi, ka Latvijā un ne tikai cilvēki ļoti cenšas to ignorēt, izliekoties, ka tas nenotiek. (..) Un par to visi klusē, kas ir pats briesmīgākais, jo cilvēki cieš. Cieš, cieš! Gan tas upuris, gan visi pārējie, kas ir viņam apkārt."
Ingai ir 39 gadi, viņa kopš 2008. gada vairs nedzīvo Latvijā. Par noziegumiem, ko Inga uz savas ādas piedzīvoja bērnībā, viņa atklāti sāka runāt vien 30 gadu vecumā, kad viņas pašas meita bija sasniegusi vecumu, kad Inga pirmoreiz cieta no savas vecākās māsas drauga.