/nginx/o/2021/12/28/14281307t1h1272.jpg)
Sākoties rudenim, dažādu nozaru eksperti vairākkārt brīdināja valdību, ka tuvojas straujš, eksponenciāls Covid-19 infekcijas uzliesmojums un nepieciešams steigšus lemt par radikāliem drošības pasākumiem. Tomēr valdība vilcinājās un daži ministri turpināja proponēt antivielu testus kā brīnumlīdzekli pandēmijas uzveikšanai. Valdības mājā nekas neliecināja par spriedzi un trauksmi, kas tobrīd strauji pārņēma slimnīcas Latvijā.
Oktobra sākumā ministru kabinets aizvadīja desmit stundu garu sēdi, kurā cita starpā izskanēja vairākas ar politisku tuvredzību apzeltītas frāzes. Piemēram, finanšu ministrs Reirs sūdzējās par skolēniem (lasi: sabiedrības locekļiem), kuri klasē nosēdušies pēdējos solos, nemaksā nodokļus un nevakcinējas. Izglītības ministre Muižniece uztraucās par jaunu, līdz šim neredzētu koalīciju starp provakseriem un antivakseriem, savukārt kultūras ministrs Puntulis turpināja uzstāt, ka teātrī neviens neinficējas. Lēmums par mājsēdi tika atlikts līdz brīdim, kad tās ieviešana kļuva neizbēgama.
Pandēmijas pieredze apliecina, ka īstā politikas māksla ir laika izjūta – nevis retorika.
Latvijas politiķiem ir bijusi raksturīga nenovēršamu lēmumu atlikšana, uztraucoties par dažādu sabiedrības grupu varbūtējām reakcijām. Tā vietā, lai rīkotos pārliecinoši un droši, politiķi demonstrēja bailīgu piesardzību, vēl jo vairāk sakāpinot sabiedrības dusmas. Brīžiem pat radās iespaids, ka valdība cenšas pārdot ilūzijas – cerībā, ka, skaisti iepakotas, tās varētu pārvērsties īstenībā.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)