Īsa pamācība vakcinēšanā

Vakcinācijas kampaņa iesākās jau 2020.gada decembra pēdējās dienās. Valdības rīcībā bija viss 2020.gads, lai sagatavotos brīdim, kad tiks piegādātas pirmās vakcīnu devas, tomēr teju uzreiz pēc vakcīnu piegādes atklājās, ka valdībā nav konkrēta plāna, kā nodrošināt visaptverošu sabiedrības vakcināciju. Nebija arī pārāk ilgi jāgaida līdz parādījās pirmais, ar vakcīnām saistītais skandāls - kāds no Veselības ministrijas vai tās pakļautībā esošajām struktūrām pieņēmis lēmumu atteikties no vairāku tūkstošu vakcīnu iegādes, kuras tobrīd bija tik kritiski svarīgas. 

Skandāls sašķobīja jau nestabilās attiecības starp tā brīža veselības ministri Ilzi Viņķeli un premjeru Krišjāni Kariņu, kurš skandāla dēļ pieprasīja Viņķeles demisiju.

Jaunais veselības krīzes kapteinis Daniels Pavļuts nāca klajā ar lielisku ideju - radīt vēl vienu birokrātisko veidojumu, kura galvenais uzdevums būtu nodrošināt vakcinācijas kampaņas norisi.

Arī šoreiz ilgi nebija jāgaida, kad Pavļuta lolojumu sāka ieskaut skepse un pārmetumi par valsts līdzekļu iztriekšanu kaut kam (Vakcinācijas birojam), kas nesaprotamu iemeslu dēļ nebija spējīgs izpildīt sev doto vienīgo uzdevumu.

Problēmas ar vakcināciju tur nebeidzās. Steigā sastādītais vakcinācijas plāns, kurš paredzēja primāri vakcinēt riska grupās esošos, bija līdzīgs vairāku citu valstu izstrādātajiem plāniem. Šeit gan atkal iezīmējās cita problēma - nevēlēšanās ne soli novirzīties no plāna. Kad bija skaidrs, ka riska grupās esošajiem ir nepieciešama lielāka pārliecināšana, valsts turpināja tērēt resursus uz tiem, aizmirstot, ka ir ļoti liela sabiedrības daļa, kura labprāt vakcinētos pie pirmās izdevības. Pavļuts ļoti nepiekāpīgi to nevēlējās pieļaut, tomēr beigās sagruva zem spiediena. 

Sākumā gan tikai uz dažām dienām, tomēr nedaudz vairāk kā mēnesi pēc tam vakcīnas kļuva pieejamas pilnīgi visiem, jo, runājot Kariņa vārdiem: "Kāpēc mums šobrīd vakcīnas vienkārši stāv noliktavās un krāj putekļus?"

Ko no vakcinācijas sāgas var mācīties? Skaidrs, ka valdībai būtu jāmācās būt saskaņotākai savā lēmumu pieņemšanā. Nedrīkstētu vadīties tikai pēc plāna, bet ir jāapzinās situācija, kurā esam šobrīd, un plāns jāpielāgo - jo viena lieta ir ministra iedomātais scenārijs, pavisam cita - ir tā realizācija. Šeit gan jāpiebilst, ka ne mums vienīgajiem vakcinācijas kampaņa ir prasījusi tik daudz nervu un pūļu, tā tas ir bijis daudzās jo daudzās valstīs.