/nginx/o/2021/12/28/14281311t1hfd60.jpg)
Energoresursu cenu inflācija, gluži kā pandēmija, pārsteidza Latviju nesagatavotu. Rēķini par elektrību un siltumu turpina pieaugt, bet valstiskā līmenī varbūtējie risinājumi vēl tikai tiek apspriesti. Protams, ne visu ikreiz var paredzēt un gatavi risinājumi neparedzamām situācijām varbūt nav iespējami. Taču cenu kāpums enerģētikā atspoguļo plašāku politisko loģiku: Latvija uz globāliem notikumiem reaģē, nevis tos ietekmē proaktīvi.
Iespējams, Latvija varēja būt daudz gatavāka šādiem enerģētikas politikas pavērsieniem, savlaicīgi investējot vietējā atjaunīgajā ģenerācijā. Turklāt signāli par gaidāmo energoresursu cenu kāpumu sāka izskanēt jau gada sākumā – plāniem vajadzēja tapt jau tobrīd. Situāciju saasina Latvijas neskaidrā nostāja Zaļā kursa īstenošanas jautājumā. Vārdos politiķi apliecina lojalitāti jaunajai Eiropas stratēģijai.
Tomēr Latvijā šāda pieeja ir pārāk labi zināma: retoriski un “uz papīra” viss ir skaisti, bet ikdienā drīzāk ir novērojams haoss, kur labā roka nezina, ko dara kreisā.
Zaļā kursa izvirzītie uzdevumi ir gana apjomīgi. Tas paredz ne tikai kāpināt „tīrās enerģijas” jaudas, bet arī integrēt tās valsts sociāli materiālajā infrastruktūrā: transportā, mājokļos, ražošanas procesos utt. Mājokļi paši nekļūs „zaļi”. Tie arī „nezaļināsies” tikai tāpēc, ka dokumentos tā ir rakstīts. Realitāte būs jāveido pašiem.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)