Bet, bez Riharda dienas centra gaitenis šķiet tukšs. Gandrīz vienmēr Riharda smaids un dziļais skatiens ir tas, kurš satiek un pavada ikvienu, kurš ienācis, lai iegādātu kādu sveci, tādā veidā atbalstot ne tikai Riharda ģimenes sapni, bet ikvienas ģimenes, kuru paspārnē ir bērns, jaunietis, cilvēks ar attīstības traucējumiem, sapni par atelpas pakalpojumu. Atelpa, kura sniegtu iespēju ģimenēm sapurināties, saņemties, ievilkt dziļu elpu un doties cīņā atkal un atkal. Arī Riharda un Dārtas mammai - Birutai.
“Ir daži radi un draugi, kas nebaidās mūs uzaicināt ciemos. Esmu par to bezgala pateicīga, jo tas nav vienkārši, ņemot vērā Dārtas un Riharda izskatu un īpatnējo uzvedību. Esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kas dziļi izprot, ka dzīve ir skola, un cilvēki ar invaliditāti ir spogulis sabiedrībai.
Katrs var ieraudzīt savu ego, paliekot kaut uz neilgu laiku šo īpašo cilvēku sabiedrībā. Vieds cilvēks vienmēr izturas pret cilvēkiem ar invaliditāti ar dziļu cieņu. Jauns un nenobriedis izsmej vai baidās no kontakta. Parasti jau pie visa pierod, tas nu ir tiesa, bet ir tādi skatieni un rādīšanas ar pirkstu, kas ieduras sirdī un nelaiž vaļā un man, kā mammai, tas ļoti sāp. Jo pirmkārt jau mani bērni ir cilvēki! Jā, nedaudz savādāki, bet neskatoties uz to, pilni emociju, tā pat kā jebkurš cilvēks. Sabiedrība Latvijā paliek atvērtāka, bet, sabiedrībā kopumā, šīs pārmaiņas un pieņemšana ir ļoti lēna.