Mājdzīvnieks kā Ziemassvētku dāvana – papildu slogs, nevis prieks

Likums paredz, ka dzīvnieku nevar iegādāties personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, kas nozīmē, ka dzīvnieku bērnam dāvināt nav aizliegts, bet dzīvnieks drīkst piederēt tikai cilvēkam, kas sasniedzis pilngadību. Tātad – visa atbildība jebkurā gadījumā ir uz vecāka pleciem.

Veterinārārstu biedrības priekšsēdētāja Lita Konopore norāda, ka

visbiežāk apdāvināti tiek bērni vai pensionāri,

un bērns vienmēr būs priecīgs par dāvanu, bet otrā gadījumā – tā situācija var būtiski atšķirties, jo ne vienmēr seniors vēlas šādu dāvanu. “Manuprāt, dzīvnieku dāvināšana nav pieļaujama bez saskaņošanas ar pieaugušu cilvēku. Uzskatu, ka dzīvnieka dāvināšana ir jāizlemj pieaugušajam, jo pēc būtības dzīvnieks nebūs domāts bērnam – dzīvnieks tikai palielina pieaugušā cilvēka atbildību.” Viņa uzsver, ka ir bīstami dāvināt pensionāriem tādus dzīvniekus, kādus vēlas viņu bērni. Dzīvnieks jādāvina atbilstoši senioru fiziskajām spējām un veselībai. “Tā lielākā problēma nav dāvināšanas faktā, bet tas vecais seniors tiek atstāts ar visām problēmām, kuras var rasties un parasti rodas dabiski, iegādājoties dzīvnieku.”

Ja dāvina suni vai kaķi bērnam, tad viņam ir nepieciešams attīstīt noteiktu uzvedības modeli – ierobežot sevi un piespiest sevi iet ārā ar dzīvnieku tad, kad tam nav ne laika, ne vēlmes. Veterinārārste uzsver, ka mājdzīvnieks ir papildu slogs vecākam.

Riska grupā ir šķirtās ģimenes, kur pastāv konkurence starp māti un tēvu par bērna iekarošanu.

Dzīvnieks, neskatoties uz to, ka sniedz prieku, neko nevar atrisināt, tas var radīt tikai problēmas. “Vienreiz iedzēris tēvs atnesa dāvanā savam bērnam suni. Šķirtajai ģimenei, šķirtajai sievai, kura dzīvo viena, ir pārgurusi un cīnās ar naudas un laika trūkumu, un viņai mājās atnes suni. Viņa vienkārši viņu izdzina ar visu suni ārā, un viņš nāca to suni eitanizēt,” par kādu gadījumu no pieredzes stāsta Konopore. “Protams, suns netika eitanizēts, bet gan nodots citu saimnieku rokās.”

Viņa ir saskārusies ar vēl vienu dāvināšanas gadījumu, kad šķirtā ģimenē 21 gadu veca meita, kas dzīvo kopā ar mammu, izteica vēlēšanos pēc maza sunīša. Tēvs – izbijis policists – uzskata, ka mazs suns nav suns, tādēļ uzdāvināja meitai dobermani. Tēvam suns ļoti patika, bet meitai, kurai nav darba, par šo suni bija jārūpējas un pašai jādomā, kā to finansiāli uzturēt, jo tēvs suņa ēdināšanai nedeva ne centa. “Dobermaņa uzturēšanas izmaksas mēnesī ir ne mazāk kā 50 eiro.

Šī situācija ar šādu dāvinājumu ir cūcīga, jo cilvēks skaidri un gaiši zināja, ko viņš grib, lai arī meitenei vēl ir tikai 21 gads. Tajā pašā laikā tas ir pietiekami daudz, lai apzinātos savas aktivitātes un vēlmes. Šis dāvinājums bija uzspiests,” teic Konopore, vienlaikus uzsverot, ka dzīvnieks nekad nedrīkstētu būt rīks kaut kādu problēmu risināšanai, jo ar dzīvnieku līdzās nāk pienākumi, atbildība un papildu izdevumi.

Patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede sacīja, ka Ziemassvētku laiks patversmē ir “tukšs”, jo dzīvniekus neļauj iegādāties kā Ziemassvētku dāvanas. Šī iemesla dēļ cilvēki dzīvniekus tikpat kā neadoptē. “Īpaši šogad, dzīvniekus nevēlas adoptēt, jo ir pieauguši elektroenerģijas un apkures rēķini. Cilvēki ļoti plāno savus izdevumus. Ņemot dzīvnieku, viņi nav vieglprātīgi un apdomā, kas agrāk tā nebija. Tas liecina par to, ka mūsu sabiedrības pilsoniskā apziņa ir augsta, un tas priecē,” viņa pauž.

Turpretī pirmssvētku laiks dzīvnieku patversmē “Labās mājas” ir īpaši aktīvs. Cilvēki ir atvērti ziedojumiem, tādēļ decembrī patversmi apmeklē biežāk nekā ierasts.

“Es domāju, ka katram sirsniņā ir tāds laba darba iedīglis.

Tas nenotiek visu gadu, bet tieši decembrī, tādēļ ir stipri daudz apmeklētāju patversmē, kas vēlas novēlēt laimīgus svētkus, izvest ārā suņus, atnest patversmes iemītniekiem kādu dāvanu,” sacīja patversmes vadītāja Astrīda Kārkliņa.

Viņa ir novērojusi, ka šobrīd cilvēki pārsvarā izvēlas adoptēt maza auguma suņus. “Tas varbūt ir pareizi, jo pilsētā, kur nav daudz iespēju izstaigāties, ar mazāku suni ir vieglāk,” pauž Kārkliņa. Vaicājot par dzīvnieku dāvināšanu Ziemassvētkos, Kārkliņa uzskata, ka dāvana pati par sevi nav slikta lieta. Taču dzīvnieks nedrīkst būt kā parasta dāvana, kas liekama zem eglītes, jo, uzdāvinot kādu mantu vai ziedus, gadījumā, ja dāvana nepatīk, tad tas nav tik sāpīgi, kā tas ir tad, kad nepatīk uzdāvinātais kucēns vai kaķēns.

Patversme “Labās mājas” ir viena no tām patversmēm, kas Ziemassvētku laikā ļoti izsver piekrišanu dzīvnieku adoptēšanai. “Pārliecināmies, vai tā nav pārsteiguma dāvana. Bieži uzrunājam vecākus un sakām, lai droši nāk ar saviem bērniem uz patversmi un kopā pārdomā šo lēmumu, kā arī apskata dzīvniekus. Būtiski, lai bērns nav zīdainis vai divus gadus vecs, bet gan vismaz skolēna vecumā. Nevēlamies, lai ir tā, ka vecāks ieskrien patversmē un ātri adoptē vienalga kādu dzīvnieku,” norāda Kārkliņa, piebilstot, ka dzīvnieku vest uz mājām ir jāgrib vecākiem, jo viņi ir tie, kas uzņemsies jaunas rūpes vairāku gadu garumā. Beigu beigās galvenie aprūpētāji būs tieši vecāki.

Savukārt Tukuma dzīvnieku patversmes pārstāve Simona Grundule atzīst, ka Ziemassvētku laiks Tukuma patversmē ir savāds. 18 gadu laikā, kopš Grundule šajā patversmē strādā, pārsvarā ir bijis tā, ka dzīvniekus nevis kāds vēlas iegādāties kā dāvanu, bet tos drīzāk dāvina patversmei.

“Sanāk, ka tieši patversmi apdāvina.

Visbiežāk atved suni vai kaķi no miruša cilvēka mājām vai atrastu uz ielas,” viņa stāsta. Arī Grundulei šķiet, ka dāvināt dzīvnieku svētkos nevajadzētu, ja vien tas nav ļoti pārdomāts lēmums, un tā nevar būt klasiska dāvana, jo dzīvnieks nav konfekšu kaste vai puķes.

Tukuma patversme ir saskārusies ar gadījumiem, kad cilvēki ļoti asi uztver patversmes lēmumu nedot dzīvnieku uz Ziemassvētkiem un uzstājīgi to pieprasa. “Es parasti visus pieņemu un nevienu nenosodu, bet reizēm ir tādi kliedzoši gadījumi, kad man pārmet, kādēļ dzīvnieku nedodu,” sacīja Grundule, apgalvojot, ka pirms iegādes ir lietderīgi sev uzdot jautājumu – vai esmu gatavs problēmām un negaidītām situācijām brīdī, kad dzīvnieks ienāk mājās, un kā es plānošu savu darba laiku?

Vairums suņu audzētāju jau pirms Ziemassvētkiem savos sociālo tīklu profilos izvietojuši aicinājumus nedāvināt dzīvniekus šajos svētkos.

“Daudzi audzētāji nemaz nepārdod kucēnus vai kaķēnus, kad tuvojas šie svētki,

baidoties no tā, ka dažus mēnešus vēlāk šis dzīvnieks var kļūt lieks,” apgalvo Laura Blumberga, Latvijas Kinoloģiskās federācijas Latvijas Medību suņu kluba biedre un četru ungāru vižlu saimniece. Arī viņa uzskata, ka dāvināt mājdzīvnieku kā pārsteigumu nevajadzētu nekad – ne Ziemassvētkos, ne dzimšanas dienās, ne arī citos svētkos. “Jāsaprot, ka dzīvnieks ir milzīga atbildība, tā nav aizraušanās uz mēnesi vai pusotru, kamēr kaķēns vai kucēns ir mazs kamoliņš. Dzīvnieka dzīves ilgums var būt pat padsmit gadus ilgs, tāpēc uzdāvināt šādu dāvanu, tikai domājot, ka cilvēkam būs laiks, vēlme un, galu galā, finanses, ko mājdzīvniekam veltīt, manuprāt, ir tuvredzīgi un bezatbildīgi,” teic Blumberga.

Bieži vien pavairotāji, kas pelna ar kaķēnu un kucēnu tirdzniecību, izturas bezatbildīgi, pārojot dzīvniekus bez pārošanas atļaujām, veselības un temperamenta pārbaudēm, un Ziemassvētkus uztver kā “pļaujas laiku”. Tādēļ katru gadu sludinājumu portāli ir pilni ar nelikumīgi pavairotiem mājdzīvniekiem, kuri nereti pāragri tiek šķirti no mātes, nav saņēmuši vakcīnas, un pārdevēji nemaz nezina, ka dzīvnieku nepieciešams attārpot un tam nepieciešams mikročips. Blumberga stāsta, ka cilvēkiem, iespējams, dažkārt šķiet, ka viņi izdara labu darbu un izglābj dzīvnieku. “Taču patiesība ir tāda, ka “ir pieprasījums, un ir piedāvājums”. Ja pircēji šādus kaķēnus un kucēnus nepirktu, pavairotāji arī nevarētu uzdarboties,” teic vižlu saimniece.

Veterinārārste Konopore atzīst, ka no vienas puses ir kārdinājums izglābt dzīvnieku, lai viņam patversmē nav jāsagaida Ziemassvētki, taču ir jāsaprot, ka dzīvniekam ir pilnīgi vienalga, vai viņš patversmē svin Ziemassvētkus, Lieldienas vai kādus citus svētkus. “Dzīvnieks datumu neatšķir,” viņa pauž. TVNET uzrunātās patversmes un dzīvnieku aprūpētāji ir vienisprātis, ka dzīvnieks nav ne ģimenes saliedētājs, ne stresa noņēmējs, kā arī – svaiga gaisa aktivitāšu rosinātājs.

Tas ir brīnišķīgs darbs – adoptēt kādu, kuram nav paveicies, bet tam jābūt ļoti izsvērtam lēmumam.

Dzīvnieks, lai arī sagādā prieku, prasa īpašas rūpes. Lēmumam par dzīvnieku dāvināšanu ir jābūt kārtīgi apspriestam ģimenē, un tas nedrīkst būt pārsteigums.