/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
1920. gadu sākumā 25 gadus vecā šuvēja Ada Blekdžeka ar četriem biedriem devās izpētīt neapdzīvoto Vrangeļa salu Ziemeļu Ledus okeānā. Pēc virknes neveiksmju viņa uz salas attapās viena un bezpalīdzīga, tomēr stindzinošajā aukstumā, polārlāču ielenkumā un bargajā vientulībā spēja tur izdzīvot divus gadus.
1923. gada sākumā situācija bija visai drūma. Valdīja bads un viens no ekspedīcijas dalībniekiem bija saslimis ar cingu. 1923. gada janvārī trīs no dalībniekiem nolēma Blekdžeku atstāt rūpējamies par slimo, bet paši kājām doties uz Sibīriju, lai sameklētu palīdzību. Viņi vairs nekad netika redzēti.
Sešus mēnešus Ada aprūpēja savu sasirgušo biedru. Viņa bija gan māsiņa, gan ārsts, gan sarunu biedrs, gan kalpotāja un medniece. 1924. gada intervijā laikrakstā “Los Angeles Times” viņa stāstīja, ka mirstošais vīrietis visas savas dusmas par savu bezpalīdzību gāza pār viņas galvu, kā arī nemitīgi viņu kritizēja par to, ka viņa nepietiekami labi viņu aprūpē.