/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Daudzi lasītāji vēl varētu labi atcerēties ainas no pēdējo 30 gadu asiņainākā konflikta Eiropas teritorijā – vairāk nekā trīs gadus ilgušā Bosnijas kara – un it īpaši no Srebrenicas slaktiņa. Šobrīd trauslais miers atkal ieplaisājis – serbi izteikuši vēlmi no valsts atdalīties, turklāt briest konstitucionāla krīze, un savas intereses procesā acīmredzot ir arī Krievijai un Ungārijai. Vai 2022. gadā jāraizējas par jaunu karu Balkānos?
Kristians Šmits, Augstais pārstāvis Bosnijā un Hercegovinā jeb starptautiskās sabiedrības sūtnis, kam saskaņā ar Deitonas vienošanos ir pienākums pārraudzīt miera līguma izpildi, ANO ziņojis, ka šobrīd Bosnijā nobriedusi “nopietnākā eksistenciālā krīze kopš kara beigām”. Šībrīža raizes par vardarbības atsākšanos izraisījusi konstitucionālā krīze un serbu separātistu draudi.
Bosnijas un Hercegovinas valsts savā šībrīža formā tika izveidota 1995. gadā, kad pēc NATO iesaistes Bosnijas karā tika panākta Deitonas vienošanās jeb miera līgums. Kaut gan tolaik tas bija ilgi gaidīts risinājums, kas izbeidza kaimiņu asinsizliešanu, valsts jau no paša sākuma turējusies uz ļoti trausliem pamatiem – to apdzīvo gan horvāti, gan bosnieši, gan serbi, kuru starpā valda būtiskas kulturālās atšķirības (bosnieši ir musulmaņi, horvāti ir katoļticīgie bet serbi – pareizticīgie) un vēsturiskas nesaskaņas.
Nesaskaņu nolīdzināšanai saskaņā ar Deitonas vienošanos tika īpaši izveidota arī tāda politiskā iekārta, kas sadalīja valsti divās autonomās teritorijās – Bosnijas un Hercegovinas Federācijā un Serbu Republikā. Valstī ir vienota nodokļu sistēma un armija, tomēr iedzīvotāju lojalitāte faktiski mākslīgi izveidotajai valstij ir visai zemā līmenī. Turklāt valsti vada trīs prezidenti – pa vienam no katras lielākās etniskās grupas. Tādēļ tas ticis uzskatīts par tikai laika jautājumu, kad kara ainas būs mazliet gaisušas no atmiņas un kāda no grupām atkal iniciēs šķelšanās procesu.
/nginx/o/2021/12/22/14275268t1h0386.png)