"Aizmirstiet Covid-19! Mūs pļauj daudz viltīgāka kaite!"

Tas varētu būt kas ārkārtējs, bet nav: sieviete ar augstāko izglītību, kurai jau ir pāri 40, dodas vizītē pie psihiatra, sūdzoties par sliktu pašsajūtu un miega traucējumiem. Patiesībā viņa guļ tik daudz, kā būtu nepieciešams, 7–9 stundas, taču pamostoties jūt, ka nav atpūtusies. Polisomnogrāfija ir apstiprinājusi, ka viss ir kārtībā.

Psihiatrs viņu izprašņā par garastāvokli. Sieviete stāsta, ka viņu jau ilgāku laiku moka truluma sajūta un nomāktība; nav nekādas enerģijas vai degsmes; viņa ir sākusi izvairīties no tikšanās ar draugiem, un visas pārējās ārpusdarba aktivitātes ir palikušas otrajā plānā. Neapmierinātība ir ņēmusi virsroku: viņa uzskata sevi par slinku, vaino sevi, pašvērtējums ir nokrities. Klāt nākusi trauksme, spriedze un bailes, ka nespēs tikt galā ar darbu un pienākumiem. Viņa ir pamanījusi, ka koncentrēšanās spējas ir pavājinājušās un ka viņa biežāk pieļauj kļūdas.

Tas jau arī ir jūtams tīri fiziski. Laiku pa laikam mana tādus kā sāpju dūrienus, dūrienus krūtīs, elpošanas grūtības. Taču ārsti nekādu slimību tā arī nav viņai atklājuši.

Vienīgais, kas ir palīdzējis (atskaitot antidepresantus, ko viņa iepriekš lietojusi divas trīs reizes, katru reizi pusgada garumā, ir pāris vīna glāzes vakaros, kas palīdzējušas relaksēties un pat uzlabot garastāvokli.

Nē, šajā gadījumā runa nav par to, ka paciente būtu šķīrusies vai vientuļa. Viņa ir precējusies. Viņai ir divi pusaugu bērni, par kuriem viņa bažījas. Tiesa, attiecības ar laulāto draugu ir atvēsušas.

Rakstu turpini lasīt šeit.