Kā vietnē “History” raksta folkloras speciāliste Sāra Kleto, Viktorijas laikā spoku stāsti bija lielisks veids kā drūmajā, tumšajā laikā pavadīt vakarus. Atmosfēru spokaināku padarīja sveču vai kamīna gaisma, kas garajos ziemas vakaros bija vienīgais gaismas avots.
Spoku stāstu stāstīšanas tradīcija daļēji bija ieviesusies dēļ uzskata, ka Ziemassvētku vakarā spokiem bija ļauts parādīties virs zemes un blēņoties. Pēc tam, gaismai austot, tie visi atkal nonāca tur, kur jau spoki mājo.
Aukstie ziemas vakari arī rosināja nodoties visai spokainām un nervus kutinošām izklaidēm. Cilvēki sēdēja mājās, elektrības nebija, nemaz nerunājot par telefonu vai internetu. Tas bija īstais laiks cilvēkiem ar spilgtu iztēli, kuri spēja izgudrot nervus kutinošus un izklaidējošus stāstus par pārdabiskām būtnēm un pieredzēm.
Lūk, piemēram, stāstā “Atvērtās durvis” kādu sievieti naktī pamodina dīvaina balss, kas liek viņai atvērt durvis un kaut ko ielaist iekšā. Savukārt stāstā “Brīnumkalis” atdzīvojas apsēstas koka rotaļlietas, kas bērnus apšļāc ar indi. Stāstā “Āmuļu zars” līgava savā kāzu naktī spēlē paslēpes un noslēpjas lādē. Kaut kas noiet greizi, un lāde tiek atvērta tikai pēc vairākiem gadiem, atklājot līgavas skeletu.