Viss drūms un pelēks, vienpadsmit no rīta, bet pilsēta ietinusies krēslā, rudens melanholija, novembris, no debesīm krīt smalks, smalks lietutiņš, kas mērcē un saldē līdz kaulam, bet kājas grimst dubļu zampā. Sviežam somā fotoaparātu un sajūsmināti metamies ārā no viesnīcas – tie ir ideālie laikapstākļi, lai dotos uz vienu no senākajām kapsētām Eiropā – Ličakovas kapsētu Ļvovā.

Uz kapiem nolēmām iet kājām. Laiciņš, kā jau rakstīju, ideāls. Pelēks, drūms, līst, kaut ņem virvi un turpat kļavā karies nost. Ar kapiem vien domas saistās. Šādā laikā vislabāk rakstīt melnu dzeju un filozofiski apcerēt nāvi, ciešanas un dzīves bezjēdzību. Var arī filmēt melnbaltas psiholoģiskās šausmu filmas vai bēgt uz baznīcu. Drīz mēs vienā iebēgām, tomēr tur cilvēki nopietni bija atnākuši lūgt piedošanu vai teikt paldies, tāpēc ātri vien aizbēgām, pirms tam noziedojot dažas grivnas un uzrakstot pāris vēlēšanās uz papīra lapiņas, kuras, ja mums paveicās, svētdien skaidrā latviešu valodā draudzes priekšā izlasīja mācītājs.

Ejam tālāk, līdz esam nonākuši uz ielas, kuras gals ieduras Ličakovas kapsētā, līdzīgi kā Miera ielas gals Rīgā reiz iedūrās lielajos kapos. Iela visai krāšņa un interesanta. Nami abās ielas pusēs iespaidīgi, tomēr briesmīgi apdrupuši. Lūk, piemēram, kaut kāda milzīga villa vai muiža, kaut kas ar izglītību un bērniem saistīts, virs vārtiem divu zirgu galvas, aplupušas, apdrupušas, bet tāpat iespaidīgi.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X