Kādas ir pirmās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks vēlas sev atņemt dzīvību? Kā palīdzēt?

Mentālā veselība un pašnāvības risks ir tēmas, par kurām ne katrs ir gatavs runāt. Taču psihoterapeite Ieva Bite uzsver, ka par mentālo veselību ir jārunā, lai spētu laicīgi pamanīt problēmas: “Ja mēs jūtamies labi, mums droši vien nav nepieciešamības regulāri runāt par savu mentālo veselību. Tomēr mēs zinām, ka ne visi cilvēki, kuri jūtas slikti, meklē palīdzību. Psiholoģiskā un, vēl jo vairāk, psihiatriskā palīdzība joprojām ir diezgan stigmatizēta ne tikai sabiedrībā, bet arī

katrā cilvēkā iekšēji - ja es nevaru tikt galā pats, ar mani kaut kas nav kārtībā, esmu nenormāls. Līdz ar to daudziem ir kauns meklēt palīdzību.

Ir bail no tā, ka palīdzības meklēšana būs pārāk dārga un no tās nebūs nekādas jēgas. Pasivitāte, intereses un motivācijas trūkums, kā arī norobežošanās no cilvēkiem ir depresijas pamatsimptomi, kas jau paši par sevi attur cilvēkus no vēršanās pēc palīdzības. Tāpēc bieži vien tie cilvēki, kuriem palīdzība ir visvairāk vajadzīga, to nesaņem.”

Ņemot vērā, ka lielākā daļa sabiedrības vairās runāt par savu mentālo veselību, līdzcilvēkiem ir jābūt ļoti vērīgiem, lai spētu laicīgi sniegt atbalstu tuviniekiem, kuriem var būt problēmas. Taču aptaujas dati rāda, ka

55% respondentu nespētu atpazīt cilvēku ar pašnāvniecisku tieksmju pazīmēm.

Speciāliste aicina pievērst uzmanību konkrētām darbībām, kas var būt brīdinājuma signāli: “Cilvēks, kuram ir tieksme uz pašnāvību, izskatās nomākts un depresīvs. Iespējams, ka viņš jau iepriekš ir darījis sev pāri, piemēram, mēģinājis izdarīt pašnāvību, graizījies, dedzinājis sevi, lietojis narkotikas vai alkoholu milzīgās devās. Kā riska faktors var būt kāds nozīmīgs zaudējums, piemēram, naudas, draugu, attiecību vai darba zaudējums. Tāpat arī traumatiski notikumi, piemēram, seksuāla vardarbība.

Būtiski ņemt vērā arī dzimumu – vīrieši izdara pašnāvības biežāk nekā sievietes.”

Lai gan lielākā daļa aptaujāto (60%) gribētu saviem tuviniekiem palīdzēt, 13% nezinātu, kur vērsties. Kā stāsta speciāliste, sākumā var palīdzēt pat saruna, bet pēc tam kopīgi jāmeklē speciālista palīdzība.

“Pirmkārt, mums ir jāuzsāk saruna ar mūsu tuvinieku.

Ir neizsakāmi svarīgi teikt, ka mēs redzam un dzirdam, ka viņam ir smagi. Jāpasaka, ka viņš mums ir svarīgs. Mēs varam pajautāt, cik slikti viņš jūtas, no tā nevajag baidīties.

Tikai runājot un uzdodot jautājumus, mēs varam uzzināt, vai viņš plāno veikt pašnāvību, un jo detalizētāks ir viņa plāns, jo bīstamāka ir situācija. Vienmēr jāatceras, ka

cilvēki, kuri domā par pašnāvību, vienlaikus grib gan nomirt un pārtraukt ciešanas, gan dzīvot. Ja mēs stiprināsim līdzcilvēka cerības, ka dzīve var kļūt vieglāka, labāka, piepildītāka, mēs palīdzēsim viņam dzīvot.

Mēs varam jautāt - kam būtu jānotiek, lai tu gribētu turpināt dzīvot? Kas tevi ir noturējis dzīvē līdz šim? Otrkārt, mums viņam ir jāpiedāvā speciālista palīdzība, jo mēs pašu spēkiem nevarēsim atrisināt problēmu. Mēs varam minēt, ka zinām vairākus cilvēkus, kas gājuši uz konsultācijām pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra, un viņiem tas ir palīdzējis. Pajautājiet - ko tu vari zaudēt, ja pamēģināsi? Vēlreiz uzsveriet, cik svarīgi jums ir tas, kā viņš jūtas.”

Lai tiktu uzlabota kopējā sabiedrības mentālā veselība, ir nepieciešams arī valstisks atbalsts. Taču tikai 1% aptaujāto uzskata, ka valstiskā līmenī tiek darīts viss, lai sabiedrības mentālā veselība uzlabotos. 48% aptaujāto norāda, ka valsts dara ļoti maz un ka ir nepieciešami papildu atbalsta pasākumi. Tam piekrīt arī Ieva Bite. “Valstij noteikti vajag iekļaut psiholoģisko palīdzību veselības aprūpes sistēmā, padarīt šos pakalpojumus pieejamus, atbalstīt zinātniski pamatotas, pierādījumos balstītas metodes. Ir svarīgi radīt sabiedrībā izpratni par mentālo veselību un mazināt stereotipus, palielināt darba devēju atbalstu, kā arī jau skolas laik veicināt pieņemšanu, emociju atzīšanu un apzināšanos. Tāpat nepieciešams mazināt arī neveselīgu sacensību un konkurenci,” stāsta speciāliste.

*Socioloģiskā aptauja tika veikta 2021. gada novembrī, un tajā piedalījās 1002 respondenti vecumā no 18 līdz 74 gadiem.