Osmaņu impērijas sabrukšanai – 100 gadi

Osmaņu impērijas saknes meklējamas jau 1299. gadā, kad tās nosaukuma nesējs Osmans I pārņēma vienu no Anatolijas pussalas bejlikiem, nelielu karalisti, un nosauca to par Osmaņu valsti. Pusotru gadsimtu vēlāk Osmana I pēctecis Mehmeds II iekaroja Konstantinopoli, šībrīža Stambulu, tādējādi 1453. gadā izbeidzot arī aptuveni tūkstoš gadus ilgušo Bizantijas impērijas ēru.

Osmaņu impērija savu zelta periodu piedzīvoja 16. gadsimta pirmajā pusē, kad to vadīja Suleimans I, plaši zināms arī kā Suleimans “Lieliskais”. Tieši šī sultāna ēras laikā impērija pakāpeniski ieņēma arī daļu Eiropas, atstājot neizdzēšamas pēdas daudzu valstu vēsturē. Osmaņu impērija savā varenākajā periodā stiepās no mūsdienu Jemenas dienvidos līdz Austrijai ziemeļos un no Persijas līča austrumos līdz pat Alžīrijai rietumos. Pēc 1683. gada impērijas ietekme pakāpeniski mazinājās, tomēr tā noturējās vēl vairāk nekā divsimt gadus, turklāt impēriju vairāk nekā 600 gadus spēja vadīt tā paša Osmana I pēcteči, padarot to par vienu no ilgāk vadošajām dinastijām pasaules vēsturē.

19. gadsimta beigās Osmaņu impērija jau tika uzskatīta par nedziedināmi slimu, taču “beigu sākumu” noteica Pirmais pasaules karš, kurā impērija iesaistījās Trejsavienības jeb Centrālo lielvalstu – Vācijas un Austroungārijas vadītajā pusē. Kara norises laikā Osmaņu impērija īstenoja arī vienu no asiņainākajiem etniskajiem uzbrukumiem šajā vēstures periodā – iznīcinot vairāk nekā miljonu impērijā dzīvojošo armēņu.

Kopā ar saviem sabiedrotajiem Osmaņu impērija karu zaudēja 1918. gadā, un saskaņā ar Parīzes miera konferences lēmumu un Sevras līgumu visas Osmaņu impērijas teritorijas Balkānos un Arābijas pussalā pārņēma Sabiedrotie britu vadībā. Taču impērija formāli turpināja eksistēt mūsdienu Turcijas teritorijā līdz brīdim, kad neatkarības kara rezultātā tika Osmaņu sultanāta eksistenci 1922. gadā oficiāli izbeidza jaunā Turcijas Nacionālā asambleja. Gadu vēlāk tika proklamēta Turcijas Republika.