Ja tev gadījies būt Ukrainas pilsētā Ļvovā, tad nepieļaujamas būtu divas lietas: nepagaršot vietējo ķiršu uzlējumu “Pjana višņa” un nepakutināt oliņas mazohisma tēvam Leopoldam fon Zaheram-Mazoham. Burtiski.

Esmu par visādiem fetišiem un seksuālajām novirzēm. Galvenais, lai tās nekaitē citiem. Divi trīs fetiši guļamistabā nāks tikai par labu attiecībām, goda vārds. Protams, gluži pirmajā randiņā paziņot, ka tev ir koku fetišs un gultā kā trešo gribi ņemt līdzi pagali, arī nevajadzētu. Kāju fetišs? To jau var pateikt trešajā randiņā. Degunu fetišs? Tas jau pat skan mīļi. Sadisms un mazohisms? Tur jau jāskatās uzmanīgāk. Maigs pēriens jau nu galīgi nav kaitīgs, bet, ja izpērt gribas ar policista steku un pa ribām, tad gan bailīgāk. Nē, nu ja abiem patīk, tad kāpēc ne? Izdauza viens otru gultā kā boksa maisu un pēc tam dzer tēju, kino skatās. Cik es zinu, cilvēkiem, kuriem ir šādi tādi noslēpumi guļamistabā, attiecības ir daudz ciešākas nekā tiem, kuri ar mīlestību nodarbojas tumsā zem segas. Nē, nu arī tāds var būt fetišs – tumsā un zem segas. Kāda vaina?

Pats es ar sadismu, mazohismu vai sadomazohismu neaizraujos. Man no sāpēm bail. Kā šprici ieraugu, tā uzreiz zaļš no bailēm palieku. Nažus mājās neasinu, jo baidos sagriezties. Vēl vasarā Ziedoņdārzā man kājā iedzēla lapsene. Tūliņ apraudājos un domāju, cik skumji būs visiem, kad es nomiršu. Kā galva iesāpas, tā es uzreiz sāpes mērdēju ar tabletēm. Kā iesāpas sirds, tā tūliņ ieleju sev glāzi sarkana vīna.

Varbūt tieši tāpēc, aizbraucot uz Ļvovu, man nebija ne jausmas, ka tur dzimis vīrs, kura vārdā nodēvēts mazohisms. Ja kāds nezina, tad tā ir seksuālā anomālija, kur persona gūst apmierinājumu, izjuzdama sāpes vai pazemojumu. Nav nekāda retā anomālija. Lūk, pat viens no lielākajiem dižpārdokļiem literatūrā “50 Greja nokrāsas” veltīts šai tēmai. Tātad lielai daļai cilvēku zemapziņā vai apziņā kaut kur sēž vēlme pēc pazemojuma, sāpēm, partnera dominances.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X