Eiro 20 gadu jubileja: Vai ir piepildījušās piecas nozīmīgākās prognozes? (4)

Jaunais gads pirms 20 gadiem 12 Eiropas Savienības valstīm nozīmēja pilnīgu atteikšanos no savām nacionālajām valūtām, lai dotu vietu jaunajai Eiropas valūtai. Līdz tam eiro trīs gadus aktīvi tika izmantota bezskaidras naudas norēķinos, piemēram, bankas pārvedumos un tirdzniecības operācijās.

Tomēr 2002. gada Jaungada naktī eiro nonāca plašākā lietošanā kā pilntiesīga valūta – Austrijas, Vācijas, Beļģijas, Īrijas, Grieķijas, Spānijas, Itālijas, Luksemburgas, Portugāles, Nīderlandes, Francijas un Somijas iedzīvotāji savās rokās nu turēja eiro monētas un banknotes.

Pāreja uz vienotu valūtu daļā Eiropas Savienības dalībvalstu atvēra jaunu lappusi Eiropas bloka vēsturē, taču tas bija arī solis nezināmajā – neviens nevarēja garantēt, ka šis bezprecedenta eksperiments, ieviešot tik vērienīgu valūtu, būs veiksmīgs. Pirms 20 gadiem izskanēja dažādas prognozes, no kurām daļa apstiprinājās, daļa ne.

1. Eiro kļūs par jaunu rezerves valūtu

Prognoze piepildījās

Par rezerves valūtām tiek sauktas naudas vienības, kas tiek plaši izmantotas ārpus to valstu vai teritoriju robežām, kur tās ir oficiāls maksāšanas līdzeklis un kurās tiek uzglabāti valstu aktīvi un valūtu rezerves.

Statistiķi apstiprina – eiro, kā prognozēts pirms 20 gadiem, ir kļuvusi par otru svarīgāko rezerves valūtu pasaulē pēc ASV dolāra, kurš joprojām ir neapšaubāms līderis.

Pēc Starptautiskā valūtas fonda datiem, 2021. gada 2. ceturksnī vairāk nekā 59% no visām oficiālajām valūtas rezervēm tika glabātas ASV dolāros, bet vairāk nekā 20% - eiro. Savukārt starptautiskajos norēķinos eiro faktiski tiek izmantots tikpat bieži, cik dolārs. Ņemot vērā globālās starpbanku sistēmas SWIFT statistiku, 2021. gada oktobrī naudas pārvedumi eiro bija 38,1% gadījumu, bet dolāros – 39,1% gadījumu. 2020. gadā eiro pat nedaudz apsteidza dolāru.

2. Ar laiku Lielbritānija iestāsies eirozonā

Prognoze nepiepildījās

Šī prognoze izrādījās viskļūdainākā, lai gan Lielbritānijas biznesa vidē bija visai daudz atbalstītāju idejai, ka paralēli mārciņām varētu izmantot arī eiro, bet tālākā perspektīvā – vispār atteikties no mārciņas. Sākotnēji par jautājumu saistībā ar pāreju uz vienoto Eiropas valūtu bija plānots rīkot referendumu.

Tā vietā 2016. gadā notika cits referendums, kā rezultātā Lielbritānija ne tikai neiestājās eirozonā, bet vispār izstājās no Eiropas Savienības.

3. Eiro būs mazāk stabila valūta nekā vācu marka

Prognoze nepiepildījās

2002. gadā daudziem vāciešiem nebija viegli šķirties no tā saucamās “doičmarkas” – to mīlēja, ar to lepojās, un tā bija Rietumvācijas “ekonomiskā brīnuma” galvenais simbols, un šī valūta tika uzskatīta par īpaši stabilu valūtu.

Deviņdesmito gadu beigās, pirms eiro ieviešanas bezskaidras naudas norēķinos, tikai ceturtā daļa vāciešu ticēja, ka jaunā valūta būs tikpat stabila kā Vācijas marka. Tikmēr lielākais vairākums cilvēku lielākajā eirozonas valstī veltīgi baidījās par potenciālo eiro nestabilitāti. Par vienotās valūtas stabilitāti liecina kaut vai tas fakts, ka eiro ir otra nozīmīgākā rezerves valūta (sk. pirmo prognozi). Tāpat par augstu stabilitāti liecina arī zems inflācijas līmenis. Eirozonā pēdējo 20 gadu laikā inflācija vidēji bija 1,6% gadā. Vācijā markas pēdējos 20 pastāvēšanas gados inflācija vidēji auga par 2,4% gadā. Līdz ar to eiro joprojām labāk saglabā savu pirktspēju, lai gan tā nav garantija nākotnei.

Kā zināms, šobrīd inflācijas tempi eirozonā un arī pašā Vācijā ir sasnieguši ļoti augstus rādītājus. Tiesa gan, tā ir problēma visā pasaulē.

4. Atteikšanās no nacionālajām valūtām saasinās ES dienvidu valstu problēmas

Prognoze piepildījās

20. gadsimta otrajā pusē Eiropas dienvidu valstu ekonomikas attīstījās ne tik dinamiski, kā tas bija ziemeļu valstīs. Turklāt arī nacionālās valūtas šajās valstīs bija mazāk stabilas nekā Vācijas marka.

Vienotās valūtas ieviešana kļuva par ievērojamu ekonomiskās attīstības un savstarpējās tirdzniecības impulsu visā Eirozonā – kopējais pirmo 12 eirozonas valstu IKP pēc eiro ieviešanas palielinājās par teju 50%. Tas ir vērā ņemams progress, lai gan ASV ekonomika šī gadsimta sākumā auga aptuveni divreiz ātrāk nekā Eiropā.

No vienas puses, pāreja uz vienotu un stabilu valūtu dienvidu valstīm ļāva ievērojami samazināt izdevumus uz naudas aizdevumiem biznesa paplašināšanai un panākt sociāli ekonomisko attīstību. Par  šā pozitīvā faktora ēnas pusi kļuva ātra valsts parāda uzkrāšanās, kas pagājušās desmitgades sākumā radīja parādu krīzi, kā arī saasināja šo valstu ekonomiskās problēmas.

Grieķijas un Itālijas ekonomika, piemēram, zaudēja tādu pārbaudītu biznesa konkurētspējas paaugstināšanas līdzekli kā devalvācija. Iepriekš bija pietiekami samazināt liras vai drahmas maiņas kursu, lai eksporta produkcija kļūtu lētāka un pieejamāka stabilu valūtu īpašniekiem, kā arī paaugstinātu cenu pievilcību ārvalstu tūristiem.

Pēc eiro ieviešanas šis mehānisms vairs nebija pieejams, un vairākas kompānijas Eiropas dienvidos nespēja izturēt konkurenci ar citu Eiropas valstu ražotājiem un bankrotēja, kas arī rezultējās ar strauju bezdarba apjoma pieaugumu, kas joprojām Eiropas līmenī ir ļoti augsts.

Pāreja uz eiro dienvidu valstīm bija ļoti grūts, taču efektīvs stimuls, lai ļautu veikt sen nobriedušas reformas un modernizāciju.

Tas ir īpaši jūtams Grieķijā, kam iepriekšējā desmitgade bija ļoti grūta, bet 2021. gadā, tāpat kā Itālija, tā ir vienas no Eiropas Savienības līderēm ekonomiskās izaugsmes tempu ziņā.

5. Vācijai un citām Eiropas Savienības ziemeļu valstīm būs jāatbild par ekonomiski vājāko valstu parādiem

Prognoze daļēji piepildījās

Pārejot uz vienoto valūtu, Vācijas un citu bagāto Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājus visvairāk biedēja fakts, ka, ļoti iespējams, viņiem būs jāmaksā par citu valstu (dienvidu valstu) parādiem. Tāpēc arī tika izveidoti Māstrihtas kritēriji finanšu stabilitātei.

Šie kritēriji paredzēja maksimāli pieļaujamo budžeta deficītu (ne vairāk kā 3% no IKP) un summāro valsts parādu (ne vairāk kā 60% no IKP). Šis mērķis bija saistāms ar to, lai no visām monetārās savienības dalībvalstīm tiktu pieprasīts ievērot vienotus finanšu disciplīnas principus.

20 gadus pēc eiro ieviešanas nākas atzīt, ka pašreizējā situācijā neviena no eirozonas valstīm neiekļaujas Māstrihtas kritērijos. Tas gan ir saistāms ar milzīgajiem izdevumiem atbalsta programmām saistībā ar koronavīrusa krīzes pārvarēšanu.

Tieši Covid-19 pandēmija radīja situāciju, ka pirmo reizi vēsturē Eiropas Savienība 2021. gadā emitēja kopējās obligācijas, lai iegūtu vairāk nekā 800 miljardus eiro atjaunošanās fonda “NextGenerationEU” izveidei. Par kopīgajām obligācijām atbild visas Savienības dalībvalstis. Tātad – ja kāda no valstīm nevar vai atsakās maksāt parādus, tad to daļa būs jāuzņemas citām valstīm.

Nekas tamlīdzīgs nenotika pagājušās desmitgades sākumā, kad nācās saskarties ar lielu parādu krīzi. Toreiz piecām “problemātiskajām” valstīm tika piedāvāta palīdzība kredītu atmaksā vai arī dažādas garantijas, kas paredzēja – ja ”problemātiskās” valstis nevarēs atmaksāt parādus, tad citiem “donoriem” (piemēram, Vācijai) nāksies atmaksāt parādus. Tas gan nenotika, bet Vācija var saņemt papildu naudu no procentiem par sniegto palīdzību.

Tagad pirmo reizi vēsturē ir radusies situācija visas Eiropas Savienības līmenī par kolektīvu atbildību par parādiem. Kopīgo obligāciju emitēšanas idejas atbalstītāji uzskata, ka ārkārtējā situācijā, kāda ir pandēmija, šādi līdzekļi ir attaisnojami. Skeptiķi gan brīdina – ir sperts pirmais solis pretim “parādu savienībai”, no kuras tik ļoti centās izbēgt eirozonas veidotāji pirms 20 gadiem…