"Jābeidz skatīties kristāla bumbā" jeb jāpieņem jauni "spēles noteikumi" darba jomā (9)

Pirms diviem gadiem, kad sākās pandēmija, daudzi uzņēmumi sāka organizēt darbu attālināti. Tas bija ar domu – “pagaidām attālināti, bet pēc tam jau viss atgriezīsies vecajās sliedēs”. Tomēr – omikrona varianta izplatība miljoniem strādājošo atliek plānus par atgriešanos klātienes darbā. Turklāt arī pašu uzņēmumu darbības veids un darba tirgus ir tā pielāgojies “jaunajai realitātei”, ka atgriešanās pie “pirmspandēmijas normālā” darba šķiet arvien nereālāka.

Tomēr mēs joprojām nevaram pateikt, kas un kā šogad ietekmēs to, kā mēs strādājam. Pērn 5. janvārī daudzi cilvēki cerēja, ka 2021. gads sniegs zināmu stabilitāti vai pat nostiprinās hibrīddarba modeli. Citur tas nostrādāja, citur ne, jo radās jauni vīrusa varianti, kā rezultātā par stabilitāti joprojām runāt nevaram.

Situācija mainās ik brīdi un ir grūti atrast kādu pieturas punktu, kas ļautu pateikt, kur mēs būsim pēc 12 mēnešiem. Eksperti, kuri pēta darba tirgu un nodarbinātību, ir atraduši dažas tendences, kuras jau pašlaik iezīmējas pietiekami skaidri, lai tās varētu uzskatīt par šī gada aktualitātēm darba jomā, kas iezīmēs darba nākotni.

Varētu aktualizēties jautājums par īsākām darba nedēļām

Aicinājums noteikt īsākas darba nedēļas un noteikt koncentrētāku darba grafiku gūst dzirdīgākas ausis visā pasaulē, kur vairāki uzņēmumi un pat valdības jau eksperimentē ar dažādiem alternatīviem darba organizācijas grafikiem.

Ir nepieciešams pamainīt darba struktūru un to, kad mēs strādājam. Standarta “no deviņiem līdz pieciem”, 40 stundu darba nedēļa tika ieviesta vēl Industriālās revolūcijas laikā pirms aptuveni 200 gadiem.

Tā arī ir pēdējā reize, kad darba kārtība tika mainīta. Tā vairs nav ilgtspējīga, jo mūsu darbs kļuvis intensīvāks, pateicoties jaunajām videokonferenču tehnoloģijām un tīmekļa klātesamības dēļ,” saka Ņūkāslas universitātes Biznesa skolas profesore Ebigeila Mārksa.

“Biznesa un politikas veidotājiem ir jāņem vērā visi aspekti, kā nepārslogot strādājošos, tajā pašā laikā domājot par produktivitātes saglabāšanu vai celšanu. Šis risinājums nereti tiek rasts četru dienu darba nedēļā. Darbs, kas koncentrēts īsākā laika apjomā, un vairāk brīvā laika ir labas ziņas strādājošo garīgajai veselībai un labākam balansam starp privāto un profesionālo dzīvi,” saka profesore.

Lai arī izskatās, ka šī ideja 2022. gadā varētu gūt vēl lielāku atbalstu, šāds darba modelis diemžēl nebūs piemērotākais visiem strādājošajiem.

Mārksa brīdina, ka pāreja uz četru darba dienu modeli varētu būt laba atsevišķiem biroju darbiniekiem, bet ne visiem strādājošajiem.

“Četru darba dienu nedēļa varētu būt ierobežotas “balto apkaklīšu” grupas privilēģija. Šādai darba politikas maiņai nebūs nekādas ietekmes uz zemi apmaksātiem darbiem. Tāpat arī jāņem vērā darba specifika – IT nozarē, kā arī dažādu pakalpojumu sniegšanā četru dienu darba nedēļa faktiski nav iespējama,” saka Mārksa.

Tādēļ viņa norāda, ka 2022. gadā galvenais izaicinājums būs rast zelta vidusceļu starp tiem strādājošajiem, kas var izbaudīt elastīgas darba stundas, un starp tiem, kam tādas iespējas nav.

“Tādēļ mēs varam piedzīvot sadrumstalotību darba tirgū. Kamēr dažādi biroju darbinieki un augsta ranga amatpersonas varētu izbaudīt mazāk darba stundu, pārējiem, it īpaši veselības aprūpē strādājošajiem, tādas iespējas pat teorētiski nebūs,” saka eksperte.

Dažādi labumi kā galvenais darbinieku piesaistes elements

2021. gadā daudzviet pasaulē nācās saskarties ar lielu darbaspēka trūkuma problēmu. Tā nekur nepazudīs, un arī 2022. gadā brīžiem darbinieku trūkums var radīt jaunas problēmas. Kā norāda “Glassdoor” korporatīvās komunikācijas menedžere Alisone Salivana, tas ir tādēļ, ka “šo problēmu radošie faktori joprojām nebūs izzuduši, jo pandēmija un pieaugošais pieprasījums pēc preču piegādēm būs vien tepat”.

Tas nozīmē, ka darba devējiem būs jāmaina taktika, pieņemot darbā jaunus darbiniekus, kā arī jādomā, kā noturēt esošos strādājošos, jo ar tām metodēm, kas līdzēja pirms pandēmijas, tagad vairs nebūs līdzēts.

Teksasas universitātes asociētais profesors Entonijs Klots norāda, ka šogad populāra tendence darbavietās varētu kļūt personalizēta pieeja katram potenciālajam un esošajam darbiniekam.

“2022. gadā redzēsim to, kā darba devēji vairāk uzmanības pievērsīs darbinieku vajadzībām, lai uzlabotu attiecības ar saviem esošajiem strādājošajiem, kā arī piesaistītu jaunus speciālistus,” norāda Klots.

Tas ir ne tikai labas uzņēmējdarbības pamatā – elastība un rūpes par darbinieku kļūst par nozīmīgu priekšrocību, ko sagaida arvien vairāk strādājošo no saviem darba devējiem. Salivana pauž, ka darbinieki šajā laikā arī kļūs prasīgāki, tāpēc darba devējam būs jābūt gatavam sniegt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu komfortablu darba vidi.

Tā rezultātā uzņēmumiem nāksies izstrādāt “personalizētu taktiku, kā organizēt personālu. Tā vietā, lai izstrādātu programmas, kurās “viens izmērs der visam”, kompānijām būs jārūpējas, kā sniegt individuālu pieeju katram strādājošajam,” pauž Klots. Salivana norāda, ka personalizēta pieeja varētu būt saistāma ar darba algas palielināšanu, piemēram, arī atbalstu studiju kredīta dzēšanā, kā arī garāku bērna kopšanas atvaļinājumu.

Vēl viena ļoti svarīga nianse ir kā prioritāti noteikt darbinieku garīgo veselību. Galu galā izdegšana jau pērn bija nopietna problēma daudzos uzņēmumos, un arvien vairāk strādājošo pamet darbu (vai par to domā). “Pat tādi darba un karjeras bastioni kā Volstrīta sāk rīkoties un maina darba kultūru, vairāk pievēršot uzmanību darbiniekiem, nevis tikai darba rezultātam,” saka Klots.

Strādājošie neatgriezīsies tādos pašos birojos

Kad daži (ne visi) strādājošie beidzot atgriezīsies biroja darbā – vai nu tas būs šogad, vai vēlāk, nāksies secināt, ka “jaunais normālais” birojs nebūs līdzīgs tam, kāds redzēts iepriekš. Stenfordas universitātes ekonomikas profesors Nikolass Blūms norāda, ka uzņēmumi pielāgos darba vidi tā, lai atbilstu visām hibrīddarba prasībām, ņemot vērā to, kā cilvēki patiesībā vēlas strādāt.

Blūms, kurš vairākus gadus ir pētījis biroju darba nākotni, norāda, ka tādas dienas, kurās darba vietā klātienē ir visi strādājošie, būs retums. Un, kad tādas būs, tas būs pat visai neierasti un neērti. Viņš norāda, ka ir dzirdējis “šausmu stāstus par strādājošajiem, kuriem jādodas uz biroju, kur valda neierasts klusums”. Citiem vārdiem, pirmspandēmijas biroja darbs arī paliks pirmspandēmijas laikā – pagātnē.

Arvien vairāk kompānijas savā darbā ievieš hibrīda modeli, kad uz darbu klātienē dodas atsevišķi strādājošie, bet pārējie turpina darbu no mājām. Šādam modelim pielāgojas arī biroji, kuros nu tiek viss veidots, tā, lai varētu ievērot visas epidemioloģiskās drošības prasības.

“Atsevišķās sapulču telpas, nelielas telpas ar skaņas izolāciju videozvanu veikšanai, kā arī brīva iespēja izvēlēties vietu, kur strādāt. Strādājošajiem vairs nepatīk atrasties pūlī. Tāpēc arī tam pielāgojas biroji, kas dod iespēju darbiniekam būt ērtā un brīvā vidē, kur ir pietiekami daudz vietas, lai klātienē tiktos ar kolēģiem,” norāda Blūms.

Vēl viena nozīmīga lieta ir nepieciešamība pēc biroju telpām. Eksperti norāda, ka vajadzība pēc birojiem nepazudīs, tāpat – biroju platība nesamazināsies, taču mainīsies. Lai arī gaidāms, ka klātienē strādāto dienu skaits joprojām būs par 30% mazāks nekā pirms pandēmijas, uzņēmumi negrasās samazināt savu biroju platības.

“Lai arī hibrīda darba modelis, kad strādājam gan attālināti, gan klātienē, būs aktuāls, birojs joprojām būs neatņemama daļa no darba. Nav iespējams iedomāties darbu bez kādas konkrētas bāzes vietas,” saka Blūms.

Turpinās ceļš nezināmajā

Lai arī cilvēka dabā ir prognozēt un cerēt uz labo, joprojām turpinās liela neziņa. Galvenokārt par to, ka mēs nezinām, ko tieši mēs nezinām.

Pandēmijas sākumā daudzi analītiķi prognozēja, ka atgriešanās biroja darbā lielā mērā būs notikusi līdz 2021. gada vasarai, kad plaši kļuva pieejamas vakcīnas. Tomēr – šis termiņš turpina virzīties uz priekšu. Varianti kā delta un omikrons rada bažas sabiedriskajai veselībai, līdz ar to plāni par atgriešanos klātienē tiek atlikti.

“Tas, ko mēs esam iemācījušies pēdējo divu gadu laikā, – jābeidz skatīties kristāla bumbā,” saka Ontārio Rietumu universitātes profesore Kanina Blanšarda.

Kamēr ir jomas, kas dod cerības par atgriešanos “pirmspandēmijas normālajā dzīvē”, piemēram, vakcīnas, medikamenti pret Covid-19 un īsāks pašizolācijas periods, mēs zinām arī to, ka nākotnē ir daudz nezināmā (labs piemērs ir omikrons, kas negaidīti mainīja daudzu uzņēmumu ieceres un plānus). Tāpēc – mēs nezinām, ko gaidīt nākotnē, jo viss var mainīties acumirklī.

Tāpēc 2022. gadā ar prognozēm un ekspektācijām jābūt piesardzīgiem. It īpaši, runājot par atgriešanos “normālajā dzīvē”. Ļoti iespējams arī, ka esošā situācija arī ir “jaunais normālais”, un tie ir spēles noteikumi, kas mums visiem jāpieņem. “Tas, ko mēs skaidri zinām, – 2022. gadā, tāpat kā divos iepriekšējos, dominēs veselība un tās drošība. Dzīve joprojām būs visai juceklīga un pat traka,” tā Blanšarda.