"Cilvēks kļūst par spoku" - mājoklis bijušajiem ieslodzītajiem (7)

Zīmīgi, ka 25% notiesāto bija Latvijas nepilsoņi, kurus Ministru prezidents K. Kariņš nesenajā intervijā žurnālam “Ir” nosauca par imigrantiem. Nepilsoņu īpatsvars Latvijas sabiedrībā ir 10%. Ja vien netiek pieņemts, ka šo cilvēku juridiskais statuss viņus automātiski ierindo potenciālo noziedznieku grupā, šī skaitliskā neatbilstība pieprasa zinātnisku skaidrojumu.

Tomēr daudz satraucošāki ir dati par cilvēku atgriešanos cietumā, nevis sabiedrībā. 1454 jeb 63% notiesāto cietumā atradās otro reizi. 752 jeb aptuveni 33% cietumā bija nonākuši vismaz ceturto reizi. Šie dramatiskie skaitļi liecina par sistēmisku problēmu.

Ja cilvēks nokļūst cietumā vienreiz, pastāv ļoti liela iespēja, ka viņš tur atgriezīsies un kļūs par Latvijas cietumu ekosistēmas elementu. Ir pamats domāt, ka būtiska problēmas sastāvdaļa ir valstiskas mājokļu politikas trūkums.

Cilvēks kļūst par spoku

Kāpēc atgriezties sabiedrībā ir tik sarežģīti?

Ieslodzītie, gluži kā ilgstošie bezpajumtnieki, ir izolēti no pārējās sabiedrības. No vienas puses, cietums var būt sociāli intensīvs, bez iespējām saglabāt privāto telpu, tomēr, no otras puses, persona zaudē ierastās sociālās prasmes. Iznākot no cietuma, cilvēkam ir nepieciešams atkal iemācīties dzīvot sabiedrībā. Vairāk nekā 70% notiesāto, kuri atradās cietumā 2020. gada 31. decembrī, soda ilgums bija mērāms no trim līdz pat 20 gadiem. Ņemot vērā straujās pārmaiņas, ko raksturo ne tikai tehnoloģiju attīstība, bet arī mainīgā darba vide un darba tirgū nepieciešamās prasmes, pāris gadi cietumā jau paredz fundamentālu nepieciešamību pēc sociālās rehabilitācijas.

Mārtiņš Krūklis vada Sv. Lūkas atbalsta biedrību, kas ir izveidojusi dienas centru bijušajiem ieslodzītajiem un kuras misija ir resocializācija. Mārtiņš norāda:

“Cietumā ir tā, ja tu aiztiksi kaut kādas lietas – vai nu noliksi savas mantas kādā vietā, nepaprasot, kas tā ir par vietu, paņemsi neīsto karotīti vai iedosi roku nepareizajam cilvēkam (mazas, nepareizas kustības, kas mums sabiedrībā liekas vispār nenozīmīgas, kam mēs nepievēršam uzmanību), tev pēc tam ļoti krasi izmainīsies dzīves situācija cietumā.

Un pēc iznākšanas no cietuma tā kriminālā domāšana cilvēkam paliek galvā. Viņš domā, ka pārējā sabiedrība saprot šīs lietas, bet pārējā sabiedrība neko nesaprot. Tāpēc cilvēks ir kā izmests... viņš vispār nesaprot, kā uzvesties, viņš prasa atļauju, bet citi uz viņu skatās kā uz dīvaini.”

Paiet vismaz trīs četri mēneši, līdz cilvēks vispār ir gatavs rehabilitācijai. Lai arī ieslodzījuma vietās personām tiek piedāvāti dažādi resocializācijas pasākumi – iekšējās motivācijas treniņi, apmācības, psihiskās veselības konsultācijas utt. –, tomēr pēc iznākšanas no cietuma resocializācija tiek atstāta paša ziņā, bez attiecīga institucionāla nodrošinājuma. Lielisks piemērs ir mājokļa (ne)pieejamība.

Būtu maldīgi apgalvot, ka sabiedriskajam sektoram nav likumiski noteiktu pienākumu šajā jomā. Piemēram, likums par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā nosaka, ka maznodrošinātām personām, kas iznākušas no ieslodzījuma vietas, ir tiesības vērsties pašvaldībā pēc palīdzības. Tomēr process ir izaicinājumu pilns. Pirmkārt, personai ir jābūt deklarētai attiecīgajā pašvaldībā. Bieži vien bijušie ieslodzītie, kas agrāk dzīvojuši reģionos, neatgriežas agrākajā dzīvesvietā, jo apzinās, ka tas palielinātu risku atkal nokļūt cietumā. Atgriešanās mājās viņiem nozīmē atgriešanos vidē, kas radīja augsni kriminālām darbībām. Turklāt galvaspilsētā pastāv vairāk iespēju sameklēt darbu vai rast citus ienākumu avotus.

Otrkārt, no ieslodzījuma atbrīvotajai personai ir jāiegūst maznodrošinātas personas statuss. Eduards ir sociālais darbinieks, kurš šobrīd strādā ar cilvēkiem pēc viņu iznākšanas no cietuma. Viņš atstāsta gadījumu, kad bijušais ieslodzītais darbā atteicās no algas paaugstinājuma, lai nezaudētu maznodrošinātā statusu, kas viņam ļāva saņemt pašvaldības atbalstu.

Šāda atbalsta politika institucionalizē trūcīgumu, kas ir pretrunā ar sociālās rehabilitācijas mērķi.

Visbeidzot, pašvaldība ne vienmēr ir gatava uzreiz piešķirt kvalitatīvu mājokli dzīvojamā fonda ierobežotības dēļ. Sliktākajā gadījumā vienmēr būs pieejama patversme, tomēr mitināšanos patversmē nevar uzskatīt par jēgpilnu risinājumu personai, kura cenšas atgriezties sabiedrībā, – drīzāk tieši otrādi.

Eduards norāda arī uz citu tikpat būtisku aspektu. Cilvēki nevēlas pieņemt pašvaldības palīdzību, jo tai neuzticas. To apstiprina arī Mārtiņš, kurš saka, ka cietumā izveidojas „es un viņi” mentalitāte. Valsts ir tā, kas cilvēku ir ielikusi cietumā, un, jo ilgāk viņš atrodas ieslodzījumā, jo vairāk šī domāšana nostiprinās. Galu galā cilvēks, kuram sabiedrības palīdzība nepieciešama visvairāk, ir vismazāk gatavs to pieņemt.

Mājokļa loma rehabilitācijā

Tomēr izšķiroša nozīme ir tieši mājoklim. Ja pēc iznākšanas no cietuma cilvēkam nav kur apmesties, pastāv liela iespēja, ka viņš vērsīsies pie agrākajiem draugiem, atražojot nevēlamo darbību ciklu. IeVP dati liecina, ka 2020. gadā no cietuma tika atbrīvoti 2648 ieslodzītie. Ne visiem bija nepieciešama tūlītēja palīdzība mājokļa lietā, taču 253 cilvēkiem pēc atbrīvošanas nebija noteiktas dzīvesvietas. Tiesa, šis skaitlis, visticamāk, bija vēl lielāks, jo, kā norāda Mārtiņš, liela daļa uzrāda deklarētu dzīvesvietu, kurā nemaz nedomā atgriezties, un neviens to arī nepārbauda. Cilvēks kļūst par spoku. Eduards saka, ka lielākā daļa klientu nesaglabā ģimenes saites, kas varētu būt pirmais palīdzības avots. Ģimene viņus nepieņem atpakaļ. Tāpēc agrākie draugi bieži vien ir šo cilvēku vienīgā iespēja. To apstiprina arī Mārtiņš:

“Viņš iznāk ārā, un viņam galvā ir plāns, ko viņš darīs, un tas plāns ir ļoti vienkāršs: viņš ies un darīs to, ko māk un saprot. Viņš negrib atpakaļ cietumā, bet viņš domā, ka viņam sanāks citādi, viņš atrod iepriekšējos paģeļņikus (cilvēkus, ar kuriem kopā tika veikti noziegumi) un tad kaut kā mēģina tur būt.

Un, protams, kas notiek? Vienā brīdī viņš tiek apzagts, kad ir piedzēries vai narkotisko vielu iespaidā, viņam pazūd dokumenti, viņu arī izmet ārā no mājas vai dzīvokļa, kas, visticamāk, bija pritons, jo nekas normāls tur nevar būt, un tāds viņš ierodas pie mums. Viņš ir kā absolūti balta lapa.”

Daudzi nonāk patversmē un uzturas tur vairākus gadus. Tomēr dzīve patversmē kavē viņu integrāciju sabiedrībā, jo prasības pret sadzīves apstākļiem un sevi pašu arvien samazinās, notiek vērtību degradācija. Cilvēks pārstāj ticēt sev un spējai sakārtot savu dzīvi. Iespēju tikt pie laba, kvalitatīva mājokļa apgrūtina arī nokļūšana ēnu ekonomikā.

Lielai daļai bijušo ieslodzīto ir parādi, kuru atmaksa apgrūtina pārējo dzīves jomu sakārtošanu. Ja persona iegūst oficiālu darbu, tad kreditori ietur daļu no nopelnītajiem ienākumiem. Bet no atlikušās daļas ir nepieciešams maksāt par mājokli, pārtiku utt. Ņemot vērā mazo atalgojumu, ar ko pārsvarā jārēķinās šīs grupas pārstāvjiem, cilvēks nonāk situācijā, no kuras faktiski nav izejas. Turklāt, arī maksājot īri, bieži vien ir nepieciešams oficiāls bankas konts, kas vēl vairāk sekmē motivāciju strādāt ēnu ekonomikā, kur persona var saglabāt visus ienākumus. Tomēr Mārtiņš uzsver, ka daudzi tiešām vēlas atmaksāt parādus, jo labi apzinās, ka tie kavē viņu reintegrāciju.

Bijušie ieslodzītie pēc iznākšanas no cietuma arī labi apzinās mājokļa nozīmi. IeVP pārskats apliecina: viens no jautājumiem, ko ieslodzītie risina kopā ar sociālajiem darbiniekiem, ir dzīvesvietas pieejamība. Arī 2005. gadā veiktais pētījums par bijušo ieslodzīto iespējām iekļauties darba tirgū parāda, ka vēlme pēc mājokļa ir galvenā prioritāte. Mārtiņš uzsver:

“Mājoklim ir milzīga nozīme, jo psiholoģiski tas dod cilvēkam pamatu. Mums bija klients, kurš par tādu kļuva ļoti pakāpeniski. Mēs viņu pazinām jau kopš biedrības dibināšanas, bet sākotnēji viņš visu laiku dzīvoja kristiešu draudzes “Zilais krusts” naktspatversmē. Taču, kad Eduards ar viņu strādāja un viņš beidzot kļuva par klientu, viņam tiešām labi aizgāja rehabilitācija un viņš pats noīrēja sev dzīvokli. Un viņam pakāpeniski nomainījās viss uzskats, domāšana, viss izmainījās. Tu veido ap sevi savu telpu un sāc apzināties, kas tu tāds esi.”

Nākamajos rakstos pievērsīšos jautājumam par potenciāliem risinājumiem bezpajumtniecības jomā. Tomēr, pirms tiek domāts par konkrētiem atbalsta soļiem, ir jāpanāk sociāla izpratne un vienošanās par to nepieciešamību. Cilvēkam, kurš iznāk no cietuma, tiek izvirzītas milzīgas prasības – atrast mājokli, sameklēt darbu, kļūt par normālu sabiedrības locekli. Tikmēr sabiedriskā sektora iesaiste šajā procesā ir minimāla. Pašvaldības sociālie darbinieki ir noslogoti ar citām rūpēm; birokrātijas prasības ir milzīgas; pašvaldībai trūkst kvalitatīva dzīvojamā fonda un finansiālās kapacitātes resursu palielināšanai.

Tikmēr valsts nav gatava piešķirt finansiālu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, kas vēlas uzņemties bijušo ieslodzīto resocializācijas procesa vadību, aizbildinoties ar dažādiem aizspriedumiem, kā arī juridisku šķēršļu dēļ.

Šie aizspriedumi atbalsojas sabiedrībā, kas neuzskata par savu morālu pienākumu sniegt atbalstu cilvēkiem, kas bija nonākuši cietumā.

Bieži vien šo aizspriedumu pamatā ir pieņēmums, ka cietumnieki ir varmākas un slepkavas. Tomēr IeVP statistika neapšaubāmi parāda: lielākā daļa noziegumu ir saistīti ar zagšanu, laupīšanu un narkotisko vielu lietošanu, pārdošanu utt. Citiem vārdiem, tie ir noziegumi, kuru cēloņi, visticamāk, rodami sliktā sociālekonomiskajā situācijā. Latvijas piedāvātais risinājums nabadzības un nevienlīdzības apkarošanai ir… cietums. Patlaban cietums ir vienīgā mērķtiecīgā, visaptverošā Latvijas valsts mājokļu politika.

Plašāk par bezpajumtniecību un mājokļu politiku lasi nākamnedēļ TVNET tiešsaistes žurnālā "Klik"!