Mērķtiecīgas mājokļu politikas neesamību Latvijā visspilgtāk izgaismo risinājumu vakuums bezpajumtniecības novēršanas jomā, par ko rakstīju pagājušā nedēļā. Tomēr arī bezpajumtniecībai ir dažādas „sejas”. Nav zināms, cik bieži par bezpajumtniekiem kļūst cilvēki, kas nesen atbrīvoti no ieslodzījuma vietas, tomēr šajā sociālajā segmentā bezpajumtniecības risks draud teju katram. Stratēģiskas valsts politikas trūkums veicina arī sabiedrības vienaldzību.
Vienreiz cietumā – pastāvīgi cietumā?
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas sociālā politika konceptuāli ir tikusi balstīta pieņēmumā, ka valsts sniegs palīdzīgu roku tikai visvairāk cietušajiem dzīves pabērniem. Turklāt šāda palīdzība ir drīzāk vērsta uz akūtā stāvokļa atvieglošanu, nevis ilgtermiņa risinājumu.
Bijušie ieslodzītie ir sociālā grupa, kas sabiedrības acīs bieži saredz ne tikai vienaldzību, bet arī nosodījumu – un līdz ar to neizpratni, vai nepieciešams veidot sociālo politiku, kas sekmētu viņu iespējas atgriezties sabiedrībā. Latvijā būtu grūti atrast kaut vienu politiķi, kurš uzdrīkstētos publiski pateikt, ka arī šie cilvēki ir cilvēki – mūsu sabiedrības locekļi, kurus nevar vienkārši aizmirst cerībā, ka viņi iznīks.
Šādu nosodījuma pilnu vienaldzību apliecina arī statistika. Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) dati parāda, ka, piemēram, 2020. gada 31. decembrī Latvijas cietumos atradās 3098 cilvēki – 2294 no tiem bija notiesātie, bet 804 vēl gaidīja tiesas spriedumu. Starp notiesātajiem pārliecinoši lielākā daļa jeb 74% bija vecumā no 30 līdz 60 gadiem – tātad iedzīvotāji darbspējas vecumā. Pārsvarā vīrieši, bet Latvijas cietumos tobrīd uzturējās arī ap 200 notiesātas sievietes (jānorāda, ka sievietēm mēdz piemērot citu soda politiku, lai izvairītos no ģimenes izjaukšanas).