Ostaps Benders 2.0: kā Brēmanis dienesta laikā šiverējās TUA biznesā (16)

Brēmanis Re:Baltica apgalvo, ka ar to nav nodarbojies, bet fakti rāda pretējo. ĀM toreizējā vadība, kas neizskaidrotu iemeslu dēļ ļāva viņam gandrīz trīs gadus ārzemēs darboties neuzraudzītam, arī par šo neesot zinājusi

1. cēliens. Valdzināšana

Šadrama savaldzināšana ar “ES – Šengenas” zaļo karti, kā tā nodēvēta viņa sarakstē ar Brēmani, sākas 2016.gada rudenī. Tiek norunāta tikšanās vēstniecībā, solīts, ka Irānas pilsoņa ģimene saņems uzturēšanās atļaujas ES, kas ļaus studēt un atvērt bankas kontus, īpašumu unikālā “Ecoville land” projektā un daļas uzņēmumā Sorento. Tā vairākums pieder kādreizējā oligarha Aināra Šlesera bijušajam biznesa partnerim Viesturam Koziolam. Sorento nodarbojās ar nekustamo īpašumu projektiem Rīgā, Siguldā un Cēsīs, Re:Baltica teica pats Koziols.

Sarakste rāda, ka darījumu Koziols un Brēmanis kārto kopā.

Vēstules klientam Brēmanis sūta no privātā e-pasta, bet paraksta kā vēstniecības vadītājs. Viņš norāda bankas kontu AAE, kurā TUA pircējam jāiemaksā nauda. Tas pieder vēstniecības vietējā līgumdarbinieka sievai un izmantots afērās, par kurām Brēmani tiesā. Lai darījums neaizkavētos, Brēmanis bankai nosūta vēstuli uz vēstniecības veidlapas un ar tās zīmogu. Tajā viņš kā vēstniecības pagaidu vadītājs apliecina, ka Šadramam izrakstītais 55 000 eiro rēķins ir darījuma pirmā iemaksa, tas ir saskaņā ar visiem Latvijas likumiem un atbilst TUA programmas kritērijiem.

Latvijas vēstniecības ārzemēs tādus apliecinājumus par privātiem darījumiem neizsniedz.

Tobrīd zelta vīzu Latvijā varēja iegūt, nopērkot noteiktas vērtības nekustamo īpašumu, ieguldot bankas kapitālā vai iegādājoties uzņēmumu daļas. TUA iegūšanai Šadramam pietiktu ar 55 000 eiro par Sorento daļām. Taču viņš to nezina, un darījuma komplektā tiek iekļauta arī Brēmaņa mātei piederoša zeme. Tās vērtība norādīta kā 40 000 eiro. Tas ir trīsreiz dārgāk nekā maksāts par līdzīgiem īpašumiem apkaimē, liecina Zemesgrāmatas dati.

2. cēliens. Izlūkošana

Lai pārliecinātu klientu līdz galam, Brēmanis kā vēstniecības vadītājs organizē Šadrama braucienu uz Latviju. Tur iepazīsies ar Koziolu, apskatīs divus potenciālos gabalus Žagarkalnā un Amatciemā, tiksies ar LTRK prezidentu Aigaru Rostovski un kokrūpnieku pārstāvjiem. Pārējais laiks – līgumiem, notāriem un bankai.

Tobrīd Brēmanis vēl nezina, ka pirms iecerētās “investora vizītes” viņa karjera diplomātiskajā dienestā beigsies.

Pēc pielaides zaudēšanas valsts noslēpumam ministrija viņu klusi atsauks uz Rīgu un 2017.gada janvāra beigās atbrīvos no dienesta.

Kad Brēmanis saņem rīkojumu par atsaukšanu, sākas vētraini rakstu darbi. Dienu pirms viņam jāatgriežas Rīgā, uz vēstniecības veidlapas un ar tās zīmogu tiek nosūtītas divas oficiālas vēstules. Pirmā – Vācijas vēstniecībai AAE ar lūgumu izsniegt Šengenas vīzas Šadrama ģimenes locekļiem (Latvijas vēstniecība tobrīd vīzas neizsniedz). Vēstulē apliecināts, ka viņi ir bona fide, proti, nav pakļaujami papildus pārbaudēm, kas Irānas pilsoņu gadījumā ir svarīgi. Otrā – Šadramam un viņa biznesa menedžerim, apliecinot, ka vēstniecība organizēs viņu vizīti Latvijā februārī. Tā noslēdzas ar vārdiem: “Gaidām jūsu uzņemšanu Latvijā! Ar cieņu, vēstniecības vadītājs Rūdolfs Brēmanis.”

Brēmanim tobrīd vairs nav tiesību pārstāvēt vēstniecību. Taču tas viņu netraucē vēl nedēļu vēlāk vizītes programmu apzīmogot ar pagaidu pilnvarotā lietveža zīmogu.

Viss ir gatavs nākamajam cēlienam.

3. cēliens. Alkatība un problēmas

2016.gada decembrī Šadrama uzņēmums uz Koziola norādīto kontu pārskaita 55 000 eiro un kļūst par Sorento akcionāru, liecina Uzņēmumu reģistra dati. Otro daļu – 45 000 eiro par zemi – Irānas pilsonis samaksā gadu vēlāk, kad Brēmanis vairs nav valsts amatpersona, lai gan līgšanas laikā bija.

Darījums ievelkas, jo kavējas TUA piešķiršana. Šadramam vēlreiz jāierodas Latvijā uz pārunām ar Valsts drošības dienestu (VDD). Pēc tām 2017.gada decembrī viņam zelta vīzu piešķir. “Vai mēs varam atlikušos 45 000 eiro skaitīt Mr. Rūdolfa kontā AAE? Lūdzu, atbildiet uz šo, un uz pārējiem jautājumiem varat vēlāk,” Šadrama uzņēmuma Red Rose Smoking pārstāvis raksta Koziolam.

4. cēliens. Uzmetiens

Zelta vīzas Šadrama ģimenei Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde anulē nepilnu pusgadu pēc piešķiršanas. Iemesls – nauda par Sorento daļu iegādi pārskaitīta nevis no viņa konta, bet caur starpnieku (proti, Koziola – Brēmaņa organizēto kontu). Par to atļaujas piešķiršanas brīdī PMLP nav bijusi informēta. Tāpēc iestāde uzskata, ka ārzemnieks sniedzis nepatiesas ziņas, liecina Administratīvās apgabaltiesas spriedums viņa lietā, kur sūdzību iesniedza Sorento.

Taču šādi Šadrams naudu pārskaitīja, jo vadījās pēc Koziola norādījumiem, kuru atbilstību Latvijas likumiem bija apliecinājis Brēmanis oficiālā vēstniecības vēstulē.

Tas tiesas spriedumā nav atrodams. Re:Baltica nav zināms, vai to zināja Latvijas iestādes, atņemot atļauju.

Sarakste starp Koziolu un Šadramu rāda, ka sākumā pirmais ir centies kaut ko labot – piedāvājis atmaksāt 20 000 eiro par radītajiem papildu izdevumiem, solījis sagādāt ilgtermiņa, daudzkārtējās Šengenas vīzas, kamēr viss nokārtojas. “Šīs lietas pienācīga noslēgšana ir mana godavārda un reputācijas lieta, kas man nozīmē daudz un ko es pats ļoti augstu vērtēju,” raksta Koziols.

2020.gada ziemā pēc tam, kad tiesa noraidīja pārsūdzību par TUA atņemšanu, Šadrama pacietība beidzās. Tā kā sākotnējā piedāvājuma vēstulē bija minēts, ka, ja kas aizies greizi, viņš visu naudu dabūs atpakaļ, Šadrams Koziolam prasīja atdot naudu ar procentiem, pretējā gadījumā draudot ar civilām un krimināltiesiskām prasībām pret viņu un Brēmani. Tikai tad viņš uzzināja, ka arī it kā nopirktais zemes gabals viņam nepieder un Zemesgrāmatā arvien ir uz Brēmaņa mātes vārda.

Koziols Šadramam atbild, ka pie visa vainīga ģeopolitika – bēgļu krīze, Krimas aneksija, kas Latvijas politikā raisījusi lielu pretestību TUA programmai. Viņš esot iztērējis daudz savu līdzekļu, lai ar labākajiem juristiem un konsultantiem pierādītu tās derīgumu. “Šobrīd konsultējos ar dažādiem juristiem par iespēju pārsūdzēt jūsu lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Šis ir ļoti netaisni pret jums un jūsu ģimeni, tāpēc man ir jāaizstāv šī situācija!” teikts Koziola vēstulē. Savukārt naudu atdot viņš nevarot, jo nav.

2022.gada janvārī nekādas sūdzības ECT joprojām nav. Pāris dienu pēc tam, kad stājās spēkā spriedums par Šadramu TUA anulēšanu, Koziols no no Sorento īpašnieku saraksta pazuda (niecīgas daļas ir palikušas viņa rīkotājdirektoram). Šobrīd uzņēmums pieder vienam Latvijas pilsonim, kam tiesa liegusi rīkoties ar uzņēmuma daļām, Šadramam, četriem Pakistānas, diviem Ķīnas un diviem Saūda Arābijas pilsoņiem.

Pēdējie divi ir biznesmeņi – tēvs un dēls, kurus Brēmanis 2017.gadā piesēdināja pie viena galda ar toreizējo Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un ĀM valsts sekretāru, kas bija ieradušies vizītē Dubaijā.

Uz vakariņām it kā negaidīti ieradās arī Šlesers. Tās izraisīja pamatīgu skandālu, jo ne Vējoņa kanceleja, ne ĀM vadība nespēja izskaidrot, kā prezidents kļuvis par “zelta vīzu” tirgoņu galda aksesuāru vakariņās. Pāris nedēļu pēc tām saūdu šeihs ar dēlu nopirka daļas Koziola Sorento un ieguva TUA.

Ko saka Koziols?

Koziols sarakstē ar Re:Baltica (klātienes intervijai nepiekrita) paskaidroja, ka par liktenīgajām vakariņām neko nezinot un ar Šleseru biznesa viņam sen neesot. Brēmanim lūdzis iepazināt ar potenciāliem investoriem, jo viens no Latvijas vēstniecību uzdevumiem ir biznesa sakaru veicināšana.

Savas daļas Sorento pārdevis, kad sapratis, ka ieguldītos 350 000 eiro nozares krituma dēļ neatgūs. Sūdzību ECT neesot iesniedzis, jo TUA nozare iznīcināta politisku apsvērumu dēļ . Redzot, cik, pēc viņa vārdiem, pavirši un neieinteresēti tiesa skatījusi Šadrama lietu, sapratis, ka “politiski izlemtu jautājumu” tiesā uzvarēt nevarēs. Vairāki no ārzemniekiem, kam viņš pārdevis uzņēmuma daļas, tāpat kā Šadrams esot norēķinājušies caur trešo personu kontu – un saņēmuši TUA, ieskaitot minēto Saūda Arābijas šeihu un dēlu. Dažiem citiem uzņēmuma daļu pircējiem tās neesot izsniegtas, bet vairāk konkretizēt viņš nevarot (šo sīkāk noskaidrot nav iespējams, jo dati par TUA saņēmēju personībām nav publiski). “Man nesaprotamu iemeslu dēļ dažās situācijas tas tika akceptēts un dažās nē. Tā bija PMLP ierēdņu un laikam jau tās vadības nostāja,” raksta Koziols. Viņam nekas neesot Šadramam jākompensē, jo katra investīcija ir risks. Savukārt par to, ka darījumā iekļautā zeme pieder Brēmaņa mātei, viņš neko nezinot.

Ko saka Brēmanis?

Šie divi nav vienīgie “zelta vīzu” darījumi, kuru kārtošanā dienesta laikā Brēmanis iesaistījies. LTV raidījums De Facto 2019.gadā vēstīja, ka īsi pirms tam, kad 2014.gadā ierobežoja “zelta vīzu” tirgošanu, Brēmanis par uzpūstu cenu pārdeva zemi Cēsīs Uzbekistānas pilsonim, kura dzīvesvieta bija Dubaija. Zemes kadastrālā vērtība bija 17 000 eiro, bet Brēmanis to pārdeva par 73 000. Arī viņam Brēmanis kārtojis iebraukšanas vīzu.

Brēmanis, kas kopš diplomāta karjeras beigām kļuvis par dažādu populistu partiju politaktīvistu (pēdējā laikā pie Alda Gobzema) Re:Baltica klātienes intervijas aicinājumam neatsaucās un atbildes atsūtīja rakstiski.

Viņš apgalvo, ka informācija par klientu gādāšanu Koziolam diplomāta darbības laikā TUA darījumiem neesot patiesa un viņš neko nav nopelnījis, jo tādu darījumu vienkārši nav bijis. “Nē, tā nav taisnība. Es šādus klientus nemeklēju. Savukārt vīzas manā laikā AAE Latvijas vēstniecība neisniedza, jo nebija tam piemērotu telpu. AAE rezidentiem, kas gribēja braukt uz Latviju, vīzas bija jākārto pašiem, vēršoties citu ES dalībvalstu vēstniecībās, kuras attiecīgi tos izvērtēja un pieņēma attiecīgus lēmumus,” raksta Brēmanis.

Taču dokumenti rāda, ka atbilde pēc būtības nav patiesa.

Pirmkārt, Šadrama sūdzībā Latvijas iestādēm minēts, ka 2016.gada beigās ar Koziolu viņu iepazīstināja Brēmanis kā Latvijas vēstniecības pagaidu vadītājs. To apliecina arī Koziols. No viņu sarakstes redzams, ka Brēmanis kārto visas šīs darījuma daļas, sākot no pirmās sarunas un beidzot ar uz vēstniecības veidlapas sniegtiem apliecinājumiem bankai, kam, par ko un kāpēc maksāts.

Tas liek domāt par ciešāku iesaisti nekā iepazīstināšana. Turklāt Koziola pirmajā vēstulē uzņēmējam kā darījuma daļa iekļauta zeme, bet vēlākie pirkuma līgumi un Zemesgrāmatas dati rāda, ka tā pieder Brēmaņa mātei (sk. šeit). Arī nauda par to pārskaitīta tieši Brēmanim.

Tas, ka viņš ir palīdzējis iegūt vīzas (turklāt jau būdams bez pilnvarām to darīt) ir redzams šeit pievienotajā vēstulē. Tobrīd vēstniecībā nav neviena cita, kas to var sacerēt un nosūtīt, jo Brēmanis nepilnus trīs gadus bija vienīgais tās pārstāvis. Teorētiski dokumentus iesniedz vīzu prasītāji paši, bet šāda Latvijas vēstniecības vēstule nodrošina, ka viņi tās bez aizķeršanās saņems.

Arī Brēmanis nejūtas vainīgs notikušajā – drošības dienesti atļaujas atņēmuši Irānas pilsonības dēļ un Šadrams neko nav zaudējis, viņam joprojām pieder uzņēmuma daļas.

No atbildes uz jautājumu, kāpēc viņa mātes zeme nav pārrakstīta, ja nauda saņemta, viņš izvairās.

Neko nepošas darīt arī Latvijas iestādes, lai gan cilvēku apkrāpa valsts vārdā. VDD, izvērtējot Šadrama sūdzību, secināja, ka neredz nozieguma sastāvu. Potenciālā dokumentu viltošana un krāpšana esot jāvērtē policijai, bet tā uz ārzemnieka sūdzību vienkārši atrakstījās. Uz šo jautājumu neatbild arī ĀM. Tās pārstāvji neoficiālās sarunās minējuši, ka to uzskata par civiltiesiski risinājumu jautājumu, kam ar diplomātiju nav sakara (lai gan to kārtoja diplomāts dienesta laikā un izmantojot Latvijas valsts dokumentus un zīmogu).