Pārgājiens 1000 km garumā nozīmē ne tikai burvīgus skatus, ko glīti noglabāt patīkamo atmiņu lādēs vai ielipināt fotoalbumā, bet arī sastapšanos ar saviem un otra iekšējiem mošķiem. Spalvas pa gaisu! Arī vietējā kultūra atklāj gan savu bezgala viesmīlīgo seju, gan arī pēc atkritumiem smirdošu tumšo pusi.

Kad esam nonākuši pilsētas nomalē, mums piesienas bariņš vietējo puišeļu. Prašņā, no kurienes mēs esam un tamlīdzīgi. Mazliet papļāpājam. Kad dodamies tālāk un uzgriežam viņiem muguru, zēni sāk mūs apmētāt ar akmeņiem. Labi, ka neviens no tiem netrāpa. Diemžēl šajā reģionā mētāšanās ar akmeņiem ir ierasta rotaļa. Turklāt, kas zina, varbūt viņi mūs noturēja par ebrejiem. Uz Izraēlas Nacionālās takas ārzemnieki bez ebreju asinīm ir visnotaļ reta parādība.

Pēkšņi mani pārņem nelāga nojauta. Kāpēc mēs priekšā redzam pilsētu, nevis tīrumu? Beidzot kārtīgi ielūkojamies kartē un aptveram savu kļūdu. Esam aizgājuši pilnīgi pretējā virzienā, Izraēlas Nacionālās takas vietā atrodamies uz Jēzus takas. Jāiet atpakaļ līdz vietai, kur sākām sekot oranžajam marķējumam. Ļoti ceram, ka puišeļi būs aizgājuši kaut kur citur, jo vēlreiz mēģināt izvairīties no akmeņiem galīgi nekārojas.

No vienas mājas otrā stāva mūs uzrunā kāds vīrs: “Vai jums vajag palīdzību? Redzēju, kā jūs no sākuma gājāt otrā virzienā, bet tagad nākat atpakaļ, kā tā?” Tizla kļūda. Ļoti tizla.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X